The Hunters, [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Forsaken]

2007.gada 13. decembris
Čehija - Prāga

Pulksteņa rādītāji tikko bija pagriezušies uz skaitli četri, un Prāgas vecpilsētas ielās gaisma, vairs nedega gandrīz nevienā logā. Vēl bija palikuši daži ,kuros jau bija iekārti Ziemassvētku rotājumi. Vai arī kādas no iedzīvotājiem vēl pat nebija aizgājis gulēt vai tikko bija piecēlies kāda iemesla dēļ. Apkārt valdīja pilnīgā tumsa, tikai laternas šajā stundā izgaismoja daļu no mazajām ieliņām. Nakts nebija no tām skaidrākajām, zvaigznes gandrīz vispār nevarēja saskatīt, bet augošais mēness tikai knapi dažu brīdi izlauzās cauri mākoņiem.
Māja uz kuru bija jādodas medniekiem atradās gandrīz pašas vecpilsētas centrā. Un ar neko īpaši neatšķīrās no pārējajām mājam. Vienīgi tās logos vēl dega blāva gaisma, un nekas vairāk. Durvju kods viņiem visiem bija norādīts ,jau pirms tam tāpēc tikšanai tajā iekšā problēmas nevajadzēja sagādāt.
Ienākot tajā iekšā skatam pavērās vienkāršas trepes ,kas veda augšup. Istaba bija koridors un kāpnes bija vienā krāsā. Viss bija vienkārši tumši brūns. Un sienas bija mazliet apdrupušas, un šķita, ka šai vietai remonta patiešām nepietrūktu.
Kāpņu augšgalā pagriežoties pa labi varēja redzēt durvis, bet uz ejot uz visām citām pusēm, kur bija izveidotas nišas jūs vienīgi atdurtos pret betona sienu. Šīs durvis nebija aizslēgtas un tās viegli varēja pavērt. Aiz tumšajām ozolkoka durvīm pavērās daudz lielākā un mazliet gaišāka telpa. Pie sienām atradās un dega svečturos iestiprinātas sveces, kaut arī pie griestiem karājās parasta elektroniskā lustra, kas mazliet uz kopējā fona neiederējās, bet šķiet, tā sniedza pietiekamu apgaismojumu. Šī telpa vienkārši atgādināja Bibliotēku visas sienas aizsedza grāmatu plaukti, kas bija pilni patiešām ar dažādāko valoda un satura grāmatām. Un pie grāmatu plauktu rindām atradās trepes ,kuras varēja pārbīdīt, gadījumā ,ja rastos nepieciešamība kādu no grāmatām paņemt. Istabas vidū atradās liels tumšs ozolkoka galda, kuram apkārt bija salikti apmēram divpadsmit ādas krēsli. Uz Galda tikai atradās balta papīra lapa uz kuras bija rakstīts, Mednieki, jūtieties kā mājās! Es jau tagad atvainojos par savu nelielo kavēšanos! Tur vēl atradās pāris glāzes, divas ūdens pudeles, vīns un viskijs. Aizkari, kas atradās pie vienīgā no logiem šķiet, ka nebija kustināti gadu desmitus gandrīz tā pat kā dažas citas lietas ,kas atradās šajā mājā.

[Kalevale]

Anita nedaudz sarauca degunu, tomēr atminējusies, ka to var redzēt jebkurš ienācējs, veikli atjaunoja neko neizsakošo, tukšo skatienu, zinādama, ka nepatika pret vārdiem, kas tikko izteikti, tomēr ir pamanīta. To nevarēja atgriezt, taču Anita uzskatīja, ka nevajadzētu izteikt minējumus, kamēr nav ieradies cilvēks, kurš sasaucis šo sanāksmi, ko simboliski varētu nosaukt par sapulci.

Meitene bija manījusi ikdienišķā tērpā tērpušās sievietes kustības, tāpat kā to, ka glāze pat netika aizskarta ar lūpām. Tātad apdomīgs cilvēks. Ienaidnieks? Diez vai, tas nevērīgi piedāvātu glāzi tālāk vai atteiktos, Eglīte atkal pie sevis prātoja.

Nebija nekā tāda, kas liktu Anitai uzticēties šiem cilvēkiem, it sevišķi jau pēdējā sieviešu dzimuma pārstāve, kas bija ieradusies telpā. Viņas nevērība un vienaldzība nevarēja palikt nepamanīta. Šī spēle ar uzmanības novēršanu un cilvēku pārbaudi negrasījās beigties, vismaz ne līdz brīdim, kad ieradīsies sapulces sasaucējs, kad viņiem tiks pateikts iemesls, kādēļ viņi šeit atrodas, taču rudmatei nezuda sajūta, ka šīs tomēr ir lamatas medniekiem.

Viņa agrāk nebija redzējusi nevienu no šiem cilvēkiem un pieņēma, ka arī tie par viņu neko nezināja, kaut gan ko var izspriest no viena vārda - Anita?
Uzmanīgi vērojusi, viņa redzēja, ka šie cilvēki bija jau redzējušies, vismaz pāris no tiem, taču ienāca vēl kāds vīrietis. Acīmredzami vēl viens apbruņojies vīrietis, kurš gaidījis šeit sastapt ko citu. Kādu citu?
Meitene uzmanīgi nopētīja viņu ar savu rudo skatienu, novērtēja katru viņa kustību un izsvēra to savā prātā.
Viņa zināja, ka ir pieredzes nabagākā, tomēr nekautrējās no sevis un sava skatiena. Ja jau viņi ir sasaukti kopā, tad skatienus var arī neslēpt.
Anita neatņēma nevienu sveicienu, viņa tikai uzmeta skatu, gan jau ar to pietiek.