The Hunters, [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Forsaken]

2007.gada 13. decembris
Čehija - Prāga

Pulksteņa rādītāji tikko bija pagriezušies uz skaitli četri, un Prāgas vecpilsētas ielās gaisma, vairs nedega gandrīz nevienā logā. Vēl bija palikuši daži ,kuros jau bija iekārti Ziemassvētku rotājumi. Vai arī kādas no iedzīvotājiem vēl pat nebija aizgājis gulēt vai tikko bija piecēlies kāda iemesla dēļ. Apkārt valdīja pilnīgā tumsa, tikai laternas šajā stundā izgaismoja daļu no mazajām ieliņām. Nakts nebija no tām skaidrākajām, zvaigznes gandrīz vispār nevarēja saskatīt, bet augošais mēness tikai knapi dažu brīdi izlauzās cauri mākoņiem.
Māja uz kuru bija jādodas medniekiem atradās gandrīz pašas vecpilsētas centrā. Un ar neko īpaši neatšķīrās no pārējajām mājam. Vienīgi tās logos vēl dega blāva gaisma, un nekas vairāk. Durvju kods viņiem visiem bija norādīts ,jau pirms tam tāpēc tikšanai tajā iekšā problēmas nevajadzēja sagādāt.
Ienākot tajā iekšā skatam pavērās vienkāršas trepes ,kas veda augšup. Istaba bija koridors un kāpnes bija vienā krāsā. Viss bija vienkārši tumši brūns. Un sienas bija mazliet apdrupušas, un šķita, ka šai vietai remonta patiešām nepietrūktu.
Kāpņu augšgalā pagriežoties pa labi varēja redzēt durvis, bet uz ejot uz visām citām pusēm, kur bija izveidotas nišas jūs vienīgi atdurtos pret betona sienu. Šīs durvis nebija aizslēgtas un tās viegli varēja pavērt. Aiz tumšajām ozolkoka durvīm pavērās daudz lielākā un mazliet gaišāka telpa. Pie sienām atradās un dega svečturos iestiprinātas sveces, kaut arī pie griestiem karājās parasta elektroniskā lustra, kas mazliet uz kopējā fona neiederējās, bet šķiet, tā sniedza pietiekamu apgaismojumu. Šī telpa vienkārši atgādināja Bibliotēku visas sienas aizsedza grāmatu plaukti, kas bija pilni patiešām ar dažādāko valoda un satura grāmatām. Un pie grāmatu plauktu rindām atradās trepes ,kuras varēja pārbīdīt, gadījumā ,ja rastos nepieciešamība kādu no grāmatām paņemt. Istabas vidū atradās liels tumšs ozolkoka galda, kuram apkārt bija salikti apmēram divpadsmit ādas krēsli. Uz Galda tikai atradās balta papīra lapa uz kuras bija rakstīts, Mednieki, jūtieties kā mājās! Es jau tagad atvainojos par savu nelielo kavēšanos! Tur vēl atradās pāris glāzes, divas ūdens pudeles, vīns un viskijs. Aizkari, kas atradās pie vienīgā no logiem šķiet, ka nebija kustināti gadu desmitus gandrīz tā pat kā dažas citas lietas ,kas atradās šajā mājā.

[Logan]

Elektus, mums pārrunājams kas svarīgs par Valkīru.
Viens teikums bija izjaucis medības Francijas Alpos, viena zīmīte, kas gulēja droši noglabāta kabatā. Negaidīta ziņa, Elektus nespēja iedomāties, kas Valkīrai noticis, ja nu vienīgi viņa smagi savainojusies medībās, jo Valkīru viņš pazina kā mednieci, kuras otrais vārds bija Veiksme. Viņa nekad nelūgtu palīdzību, vismazāk jau no viņa.
Čehijā Elektus nebija biežs viesis, Prāgu viņš zināja tikai tik daudz, cik no kartes, kas atradās somā. Tagad, cieši satinies apmetnī, jo mēteļa biezais audums un struktūra traucēja brīvi kustēties uzbrukuma gadījumā, Elektus soļoja pa vecpilsētu, vairoties no laternu gaismas. Iedzīvotājiem šķistu dīvains gan viņa izskats, gan zobens, kas bija cieši piestiprināts pie jostas. Sameklējis mājas numuru, Elektus pārliecinājās, ka šī ir īstā vieta. parasta māja, gaišiem logiem. Durvīm bija vajadzīgs kods. Dīvaini, bet viss bija minēts vēstulē, it kā tās autors būtu zinājis - viņš ieradīsies. Kāpnes, tumšbrūna telpa, lielas ozolkoka durvis. Elektus gāja klusiem soļiem, vairīdamies grīdas čīkstoņas un soļu atbalss. Pie durvīm viņš apstājās, elpoja klusu - mednieki iemācās elpot un kustēties bez skaņas pat skrienot cauri aizaugušiem mežiem. Iekšā bija dzirdamas balsis, kāds pieminēja ūdeni. Tur nebija dzirdama Valkīras balss, bet tās piederēja sievietēm. Tas bija dīvaini, tik dīvaini, ka roka satvēra zobena spalu, muskuļi saspringa. Valkīra ienīda citas sievietes, vēl jo vairāk sievietes mednieces. Pat mirdama viņa nebūtu vēlējusies tās redzēt, vai lūgt palīdzību. Vai viņš būtu pārpratis vēstuli? Varbūt tas svarīgais bija kas cits? varbūt Valkīrai klājās lieliski, un palīdzība netika meklēta.
Durvis Elektus atvēra ar kreiso roku, labā joprojām turēja zobenu. Gaišā istaba nebija tukša, tajā esošie cilvēki bija mednieki, Elektus skatiens pamanīja ieročus, slēptus un neslēptus, mednieki, kas viņam nebija pazīstami. Tumšs galds, krēsli. Kā sanāksmei. Prāts teica priekšā, ka tam nav sakara ar Valkīru, neizskatījās, ka pārējie telpā esoši kaut ko apspriestu, kaut ko, kas noticis ar teiksmaināko no medniecēm. Elektus joprojām kustējās klusu, aizvēra durvis. Skatiens vērts pret galda galā sēdošo, iespējams galveno no viņiem, pusceļā apstājās pie lapas. Tātad bija kāds cits. Kāds, kas viņus bija sasaucis kopā? Mednieki, jūtieties kā mājās. Tas skanēja dīvaini.
- Labvakar. Elektus sasveicinājās, roka atlaida zobena spalu. Neslēpjot skatienu, viņš nopētīja telpā esošos cilvēkus. Būdami mednieki, viņi tā kā tā zināja, ka īsts mednieks vienmēr izpēta visu - cilvēkus, telpas, ieročus, upurus.
Profesionāls vilkaču mednieks būdams, Elektus uzsmaidīja sievietei, kura noteikti bija vilkate. Viņš negrasījās klupt viņai virsū un nocirst galvu. Mednieku vidū bija ne mazums tādu, kas medīja tos, kas viņus bija padarījuši par briesmoņiem. Un, ja vien meitene negrasījās kādam uzbrukt, Elektus pret viņu izjutīs tikai cieņu, spēju cīnīties pret savu nolemtību un turpināt medības.