The Hunters, [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Forsaken]

2007.gada 13. decembris
Čehija - Prāga

Pulksteņa rādītāji tikko bija pagriezušies uz skaitli četri, un Prāgas vecpilsētas ielās gaisma, vairs nedega gandrīz nevienā logā. Vēl bija palikuši daži ,kuros jau bija iekārti Ziemassvētku rotājumi. Vai arī kādas no iedzīvotājiem vēl pat nebija aizgājis gulēt vai tikko bija piecēlies kāda iemesla dēļ. Apkārt valdīja pilnīgā tumsa, tikai laternas šajā stundā izgaismoja daļu no mazajām ieliņām. Nakts nebija no tām skaidrākajām, zvaigznes gandrīz vispār nevarēja saskatīt, bet augošais mēness tikai knapi dažu brīdi izlauzās cauri mākoņiem.
Māja uz kuru bija jādodas medniekiem atradās gandrīz pašas vecpilsētas centrā. Un ar neko īpaši neatšķīrās no pārējajām mājam. Vienīgi tās logos vēl dega blāva gaisma, un nekas vairāk. Durvju kods viņiem visiem bija norādīts ,jau pirms tam tāpēc tikšanai tajā iekšā problēmas nevajadzēja sagādāt.
Ienākot tajā iekšā skatam pavērās vienkāršas trepes ,kas veda augšup. Istaba bija koridors un kāpnes bija vienā krāsā. Viss bija vienkārši tumši brūns. Un sienas bija mazliet apdrupušas, un šķita, ka šai vietai remonta patiešām nepietrūktu.
Kāpņu augšgalā pagriežoties pa labi varēja redzēt durvis, bet uz ejot uz visām citām pusēm, kur bija izveidotas nišas jūs vienīgi atdurtos pret betona sienu. Šīs durvis nebija aizslēgtas un tās viegli varēja pavērt. Aiz tumšajām ozolkoka durvīm pavērās daudz lielākā un mazliet gaišāka telpa. Pie sienām atradās un dega svečturos iestiprinātas sveces, kaut arī pie griestiem karājās parasta elektroniskā lustra, kas mazliet uz kopējā fona neiederējās, bet šķiet, tā sniedza pietiekamu apgaismojumu. Šī telpa vienkārši atgādināja Bibliotēku visas sienas aizsedza grāmatu plaukti, kas bija pilni patiešām ar dažādāko valoda un satura grāmatām. Un pie grāmatu plauktu rindām atradās trepes ,kuras varēja pārbīdīt, gadījumā ,ja rastos nepieciešamība kādu no grāmatām paņemt. Istabas vidū atradās liels tumšs ozolkoka galda, kuram apkārt bija salikti apmēram divpadsmit ādas krēsli. Uz Galda tikai atradās balta papīra lapa uz kuras bija rakstīts, Mednieki, jūtieties kā mājās! Es jau tagad atvainojos par savu nelielo kavēšanos! Tur vēl atradās pāris glāzes, divas ūdens pudeles, vīns un viskijs. Aizkari, kas atradās pie vienīgā no logiem šķiet, ka nebija kustināti gadu desmitus gandrīz tā pat kā dažas citas lietas ,kas atradās šajā mājā.

[Pūķēns Sāra]

Uz Tiēnas lūpām parādījās pieklājīgs smaids.
-Jā, paldies,- viņa viegli paliecās uz priekšu, lai paņemtu ūdens glāzi, uz brīdi zem cepures pavīdēja divu, zaļganu acu pāris, kurš, likās, pētoši noraudzījās Anitā, kad jau cepure atkal nosedza acis. Ūdens glāze atradās uz galda, priekšā sievietei, bet no tā brīža kā glāze tika nolikta tur pat priekšā, tā netikta aizskarta.
Telpā iegāja vēl viena sieviete, kaut Tiēna sēdēja tāpat kā iepriekš un nekas neliecināja par uzmanības pievēršanu jaunatnākušajai, tomēr Erisa tika pētoši novērota un tas, kas viņai pietrūka, lai būtu īsts cilvēks, tika viegli pamanīts. Interesanti... nepietiek, ka te ir Deats visu slavenais "emulators", tad te vēl ir aicināta vilkate. Pagaidīsim. Sieviete labi pazina Deasu, jo reiz bija novērojusi viņu darbībā, kā arī starp mednieku un ienaidnieku rindām viņš nebija nemaz tik neslavens, jo īpaši japānā, kur viņa bija kādu laiku mitinājusies. Protams sievieti vīrietis nevarēja zināt, jo ja pat toreiz viņš viņu bija manījis, tad toreiz viņa bija pavisam savādāka gan pēc izskata, gan visa pārējā, kā jau parasti.
-Sveicināta,- viņa tik pat pieklājīgi, kā iepriekš uzrunāja pārējos, atbildēja Erisai.