The Hunters, [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Forsaken]

2007.gada 13. decembris
Čehija - Prāga

Pulksteņa rādītāji tikko bija pagriezušies uz skaitli četri, un Prāgas vecpilsētas ielās gaisma, vairs nedega gandrīz nevienā logā. Vēl bija palikuši daži ,kuros jau bija iekārti Ziemassvētku rotājumi. Vai arī kādas no iedzīvotājiem vēl pat nebija aizgājis gulēt vai tikko bija piecēlies kāda iemesla dēļ. Apkārt valdīja pilnīgā tumsa, tikai laternas šajā stundā izgaismoja daļu no mazajām ieliņām. Nakts nebija no tām skaidrākajām, zvaigznes gandrīz vispār nevarēja saskatīt, bet augošais mēness tikai knapi dažu brīdi izlauzās cauri mākoņiem.
Māja uz kuru bija jādodas medniekiem atradās gandrīz pašas vecpilsētas centrā. Un ar neko īpaši neatšķīrās no pārējajām mājam. Vienīgi tās logos vēl dega blāva gaisma, un nekas vairāk. Durvju kods viņiem visiem bija norādīts ,jau pirms tam tāpēc tikšanai tajā iekšā problēmas nevajadzēja sagādāt.
Ienākot tajā iekšā skatam pavērās vienkāršas trepes ,kas veda augšup. Istaba bija koridors un kāpnes bija vienā krāsā. Viss bija vienkārši tumši brūns. Un sienas bija mazliet apdrupušas, un šķita, ka šai vietai remonta patiešām nepietrūktu.
Kāpņu augšgalā pagriežoties pa labi varēja redzēt durvis, bet uz ejot uz visām citām pusēm, kur bija izveidotas nišas jūs vienīgi atdurtos pret betona sienu. Šīs durvis nebija aizslēgtas un tās viegli varēja pavērt. Aiz tumšajām ozolkoka durvīm pavērās daudz lielākā un mazliet gaišāka telpa. Pie sienām atradās un dega svečturos iestiprinātas sveces, kaut arī pie griestiem karājās parasta elektroniskā lustra, kas mazliet uz kopējā fona neiederējās, bet šķiet, tā sniedza pietiekamu apgaismojumu. Šī telpa vienkārši atgādināja Bibliotēku visas sienas aizsedza grāmatu plaukti, kas bija pilni patiešām ar dažādāko valoda un satura grāmatām. Un pie grāmatu plauktu rindām atradās trepes ,kuras varēja pārbīdīt, gadījumā ,ja rastos nepieciešamība kādu no grāmatām paņemt. Istabas vidū atradās liels tumšs ozolkoka galda, kuram apkārt bija salikti apmēram divpadsmit ādas krēsli. Uz Galda tikai atradās balta papīra lapa uz kuras bija rakstīts, Mednieki, jūtieties kā mājās! Es jau tagad atvainojos par savu nelielo kavēšanos! Tur vēl atradās pāris glāzes, divas ūdens pudeles, vīns un viskijs. Aizkari, kas atradās pie vienīgā no logiem šķiet, ka nebija kustināti gadu desmitus gandrīz tā pat kā dažas citas lietas ,kas atradās šajā mājā.

[Kalevale]

Domas un telpas aplūkošanu iztraucēja šī persona, kas dēvēja sevi par Deatu, satumsušu un asu skatienu viņa pievērsās svešajam: Sveicināts. Jā, es esmu Anita.

Īsi atbildējusi, viņa noņēma roku no zobena spala un nu jau mierīgāk piegāja pie varenā galda, klusējot meitene ielēja glāzē ūdeni līdz pusei un pietuvināja to degunam, neko nevarēja saost. Šķiet, ka it viss ir aizdomīgs, taču tajā pat laikā liekas, ka mans aizdomīgums ir lieks, viņa pie sevis nodomāja, taču no glāzes nepadzērās un tā vietā nolika glāzi atpakaļ uz galda.

Atglaudusi nepaklausīgu cirtu, Anita atgrūda krēslu no galda un rūpīgi aplūkoja tā sēdekli, pārlaidusi tam roku, meitene nekonstatēja neko bīstamu un apsēdās - pietiekošā attālumā no šī svešā cilvēka, Deata. Viņa atkal un atkal uzlūkoja glāzi, tomēr neko aizdomīgu tajā nesaskatīja. Eglītes soma noslīdēja pie zemes un ar diezgan smagu būkšķi pavēstīja par to abiem klātesošajiem, taču jau pēc mirkļa pievienojās trešā - sieviete, kuras izskatā nebija manāms nekas sevišķs, sieviete, kura klusi apsēdās un tik pat klusi izturējās.

Anitā atkal modās satraukums, drošības labad viņa atkal uzlika savu roku uz zobena spala, kaut gan apzinājās, ka sēžot, bez savainošanās izvilkt to nebūtu īsti iespējams. Nemierīgi sagrozījusies, viņa vēlreiz ar aizdomām pārlaida skatienu istabai un it kā nomierinājusies, piebīdīja glāzi tuvāk tikko atnākušajai. Ūdeni?
Meitene nezināja, ko ar šādu žestu cerēja panākt, tomēr, ja šī svešā sieviete to pieņemtu, tas liktu Eglītei pietiekoši padomāt, vai atrodas īstajā vietā un īstajā laikā, taču šos novērojumus pārtrauca vēl viena sievišķā dzimuma pārstāve, kas ieradās telpā. Anita nekļuva drošāka, gluži otrādi, turpināja vēl cītīgāk pētīt ienākušos un neaizmirsa arī par glāzi, kuru bija piedāvājusi mietpilsoniskajai sievietei.