Pagātnes ēnas, [C] [PZP] Opcijas

[Pūķēns Sāra]

Pasaules apraksts

Nenoteiktas laika joslas, klimata joslas un nesapasīgas dabas zonas, tas ir šīs zemes vistiešākais raksturojums. Bioloģija- šis vārds ir tikai termins vairāk jau džungļi un neizzināmas augu un dzīvnieku sugas.
Piemēram, jūs ejat pa mūžzaļo mežu, vadoties pēc ziemeļzvaigznes un pārejot pāri reģionu robežai, pēkšņi atklājat, ka atrodaties tuksnesī un ziemeļzvaigzne ir jums aiz muguras.
Lielākās pilsētas parasti izvietojas pie ūdenstilpnēm, kaut gan ir izņēmumi:
Talidara – jeb tuksneša pilsēta. Atrodas tuksnešainā vidē, 10km rādiusā no pilsētas atrodas, kas līdzīgs sausai savannai, kas negaidīti pārtop tuksnesī.
Siāna – jeb ledus pilsēta, atrodas sniega un ledus ieskautā vidē.
Eiluna – jeb pilsēta uz ūdens. Atrodas uz jūras cienīga sālsūdens lieluma ezera.
Keina – jeb kalnu pilsēta. Atrodas uz paliela, klinšaina paugura.
Fīna – jeb zaļā pilsēta. Atrodas mūža mežu līdzīgā mežā.

Iedzīvotāji

Cilvēki- paši parastākie cilvēki kādus jūs esat redzējuši: galva, rokas, kājas, viss kā mums.
Lauka cilvēki- šie cilvēki ir uzticami savām mājām un darbam. Viņi baidās aiziet tālāk kā pār apartajām zemes un ciematu robežām, bet tā nav viņu vaina, ir cilvēki, kuri ir aizgājuši un vairs nav atgriezušies, tāpat arī mūžsenā mācība: Paliec, kur esi un ar tevi viss būs kārtībā.
Pilsētnieki- šie cilvēki ir mazliet viltīgāki un neuzticīgāki, bet arī viņi baidās iziet aiz lielajiem pilsētu mūriem. Pilsētnieki nav vairāk attīstīti kā lauku cilvēku, jo pilsētas vēl ir mazas un nestabilas un par to rūpējas valdība.
Teikas vēsta, ka agrāk starp cilvēkiem vēl mituši mitoloģiski tēli un viņi ir dzīvojuši viens otram palīdzot, bet viņi ir aizgājuši, lai paslēptos no kādas spēcīgas varas. Vecie cilvēki vēl apgalvo, ka atceras skaistos eņģeļu spārnus un feniksa skaistās dziesmas, bet visi viņus uzskata par trakiem un jaunā paaudze vairāk rūpējas par nākotni nevis iedziļinās pagātnē, kaut tā nav pārāk veca pagātne.

Dzīves līmenis, iekārta

Valsts iekārta – valstī ir absolūtā monarhija. Valsts sadalās reģionos, pār kuriem ciešā monarha pakļāvībā pārvalda kāds cilvēks –augstākais pārvaldnieks - , bet tā kā reģionu platības mēdz pārsniegts desmitiem tūkstošu platības, katrā pilsētā un ciemā ir galva –pārvaldnieks-.
Augstākais pārvaldnieks – cieši saistīts ar monarhu, mēdz pildīt padomnieku lomu. Galvenais mērķis – ieviest un pieskatīt, lai reģionā tiek ievēroti monarha likumi, nodod atskaites par reģionu. Augstākais reģiona tiesnesis.
Pārvaldnieks – pārvaldīt un rūpēties par savu pilsētu/ciemu, nodod patstāvīgas atskaites augstākam monarham, un ievērot pilsētā/ciemā monarha likumus. Pilsētas/ciema tiesnesis.

Dzīves līmenis – Nostiprinās pilsētu un lauku robežas, kļūst izteiktāka atšķirība starp pilsētnieku un laucinieku, bet ne pārāk liela. Lēnām attīstās zinātne, kas palīdz straujāk progresēt amatniecībai un lauksaimniecībai, bet joprojām nav izplatīta ceļošana/starppilsētu tirgošanās vai arī netiek paplašinātas ciemu/tīrumu robežas.

Sociālais stāvoklis – Visu galva ir karalis jeb valdnieks. Pārējā tauta iedalās divos slāņos:
Augstākais: augstākie pārvaldnieki un to ģimenes, kā arī pārvaldnieki, jo īpaši lielāko pilsētu.
Viduvējais: visi pārējie pilsētnieki un laucinieki, šis slānis sadalās vēl smalkāk un jau attiecas uz noteikto pilsētu/ciemu nevis valsti kā viss visums:
Augšējais: pārvaldnieki, augstas klases amatnieki, bagāti tirgotāji
Vidējais: amatnieki, parasti tirgotāji.
Ciemos iedalījums var teikt nav, parasti ir pārvaldnieks, kurš ir tuvs ar ciema ļaudīm un visi pārējie cilvēki.
Izteiktāks slāņojums ir tikai, ja skatās uz visu valsti kopumā, parasti pilsētās/ciemos šis sadalījums nav tik izteikts, tik augstākā slāņa apciemojumu laikā augšējam slānim ir iespēja iepazīties un kaut kādā veidā kontaktēties ar šo augsto ciemiņu.

Leģenda

Vairāk nekā četrdesmit gadus pār kontinentu valdīja ļaunā burve vai pareizāk ragana. Viņa visos sēja bailes un tumsu. Zeme visos šajos gados neredzēja ne mazāko saules staru, ne ūdens lāsi, tā bija pelēka un saplaisājusi. Cilvēki mira no bada un sērgām, visus bija apņēmis bezspēks cīnīties un pakļāvība, un tikai tie, kas bija pierādījuši savu uzticību raganai, kā atalgojumu saņēma necilu dzīvi, kurā viņi vergoja raganas labā. Bet raganai ar to nepietika, viņa vēlējās vairāk, viņa vēlējās lielāku varu. Jā, viņa bija paverdzinājusi cilvēkus, bet visas pārējās būtnes, kas reiz apdzīvoja šo zemi, raganai kļūstot stiprākai, pameta šo zemi un pārcēlās uz zemi, kuru paši bija radījuši. Tā vairogs, kurš neļāva nevienam ne ieiet, ne iziet no šīs zemes, sargāja šīs mītiskās būtnes no pasaules, kurā viņi agrāk mita, bet ragana vēlējās iekļūt tajā un priekš tā viņai vajadzēja lielāku, varenāku armiju, armiju, kurā vien nebija cilvēki.
Tā viņai radās plāns. Viņas kalpi viņai atveda tikko piedzimušus bērnus, kurus vai nu bija nopirkuši, piespieduši atdot vai vienkārši nozaguši no to mātēm. Bērni jau no to atvešanas brīža tika pakļauti eksperimentiem, kuriem vajadzēja tos padarīt par pārākiem cilvēkiem, kuri kalpotu raganas armijai un būtu galvenais trumpis mītisko būtņu pasaules iekļūšanā un iekarošanā, jo eksperimentos tika izmantoti šo būtņu gēni. Bet pirms 17 gadiem, saules stari pirmo reizi pa ilgiem gadiem aizskāra izkaltušo zemi un nogurušos cilvēkus, maigs lietus apslacīja zemes plaisas un cilvēku rētas, ragana bija uzvarēta. Visi par to pateicās kādam burvim, kurš ilgus gadus bija centies vinnēt raganu, bet vēl klaiņoja baumas, ka raganu vinnējuši tie paši bērni, kurus viņa nozagusi. Stāstīja, ka raganai nevedies ar eksperimentiem un viņa bijusi nikna, vēlējusies jau trīsgadīgos bērnus nonāvēt, kad negaidīti tie vairs nav pakļāvušies raganas pavēlēm, bet sacēlušies pret viņu. Katrā no viņiem parādījušās to spējas, un tie raganu nosvieduši no tās pils, un pēc tam sadevušies rokās, apkārt viņai izveidojuši apli un klusējot to nonāvējuši, pat viņai nepiedurot pirkstu, bet pēc tam katrs aizgājuši uz savu pusi, nepaskatoties viens uz otru. Bērni atgriezušies mājās un sākuši dzīvi, it kā viņi nekad nebūtu nolaupīti, tāpat arī vecāki tos pieņēmuši, it kā tie būtu vienkārši izgājuši pastaigāties. Katrs bērns atgriezies dzīvē, kura tam bijusi pirms tam paredzēta, viens atgriezies savā augsti dzimušajā saimē, bet cits atgriezies pie savas nelaimju apsēstās zemnieku ģimenes.

Šīs dienas [spēlētāju]

Pirms nedēļas tika saņemta vēstule no veca paziņas/drauga, kurš lūdz palīdzību. Vecs vīrs, varētu teikt ap sešdesmit gadiem, lūdz Jūsu palīdzību vēl pēdējā, bet visnotaļ priekš viņa svarīgā ceļojumā, kuru sava vecuma un veselības stāvokļa, kā viņš raksta, dēļ, nevar veikt šo ceļojumu bez palīdzības, un tā kā Jūs viņš ļoti labi pazīst un var uzticēties, viņš lūdz Jūs palīdzēt.
Jūs paši dzīvojat patīkamā reģionā, kur vienmēr spīd saule, vītero putni un tik reizēm zaļos laukus vai pakalnus pārtrauc kāds lapu koku mežs, kuru vairāk varētu nosaukt par lielu puduri. Septiņu dienu laikā, pat no tālākā reģiona nostūra, Jūs varat tikt līdz šī vīra ciemam, kur viņš jūs gaida.





Spēlētāju skaits: 6-10. [3-5 sievietēm un 3-5 vīriešiem, atkarībā no spēlētāju skaita]

Vārds, uzvārds:
Vecums: 18 [visiem ierobežots/viens]:
Stāvoklis sabiedrībā:
Izskata apraksts [bilde, ļoti ieteicams]:
Raksturs:
Ieroči [ne vairāk kā trīs]:
Dzīvnieki:
Pagātnes apraksts:

1 speciāls tēls! Cilvēkiem ar vēlmi uz šo vietu, sazināties privāti pa PZ ar mani.





Vēlu mums visiem veiksmi
Pūķēns Sāra

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 06.11.2007 22:17

[Džezā tikai Meit...]

Pieņemta.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

Vārds, uzvārds: Denīza Sajarī
Vecums: 18
Stāvoklis sabiedrībā: Pēc izskata liksies, ka ir kāda bagāta amatnieka vai pārvaldnieka meita, taču patiesībā ir kāda nabadzīga spēlmaņa meita.
Izskata apraksts [bilde, ļoti ieteicams]: (IMG:http://i200.photobucket.com/albums/aa69/melomania_01/Vampire_Night_by_Mitsuki_Red_garden.jpg) Pusgari, skaistās lokās savijušies, melni mati, gaiši zilas acis, ir ļoti simpātiska, taču meitene reti smaida. Tajos retajos mirkļos izskatās gluži kā cits cilvēks – daudz gaišāka un patīkamāka. Viņas smaids spēj apburt un likt pasmaidīt un justies labāk arī citiem. Ķermenis ir labi veidots – slaids, gandrīz pārāk tievs, labi iededzis un lokans. Spēj izturēt lielu fizisko slodzi. Gandrīz vienmēr meitenei mugurā ir balta kleita ar izšūtām zilām puķītēm, līdz ceļiem un īsām piedurknēm, bet virsū tai, vai arī vienkārši paņemts līdzi ir melns mētelis, ar lielām pogām un apsienamu jostu.
Raksturs: Ārējā čaula - ir visai noslēgta un dažbrīd mēdz būt visai sarkastiska pret cilvēkiem. Mēdz būt klusa un patīk pabūt vienatnē, lai kavētos savās domās, jeb arī runātos ar savu kaķeni. Meitenei ir stiprs gribasspēks un viņa nekad neatstās iesākto nepabeigtu pat tad, ja var nonākt lielās nepatikšanās..
Iekšā mīt maiga un jauka persona, kura spēj būt saprotoša un uzticama. Denīza ir ļoti labsirdīga, jo pat pēdējo kumosiņu spēj atdot kādam, kuram tas ir vairāk nepieciešams. Vispār sākumā var likties, ka meitene ir ļoti kautrīga, taču tā nav. Viņa var brīvi izteikt savas domas un tur neviens neko nevar viņai padarīt. Ir pat ļoti atvērta un jautra, kad ir pieradusi pie svešu cilvēku klātbūtnes.
Ieroči [ne vairāk kā trīs]: Pie rokas vienmēr atrodas saliekamais nazis ar vēl visādām dažādām papildierīcēm kā atslēgu atmūķējamais, saliekot savādāk, var iegūt šķiltavas u.c., pie sāniem (zem mēteļa) piestiprināts zobens ar skaistu kalumu uz tā. Tas tika dāvināts no vectēva – karotāja, kurš kādā cīņā gāja bojā.
Dzīvnieki: Melna kaķene – labi barota, ar gludu, spīdīgu un maigu spalvu, kuru tā vien gribas noglaudīt. Staigā mīkstiem, maigiem solīšiem, kā augsta galma dāma. Dažreiz mēdz uznākt rotaļīgi brīži, kad viņa var iekost kādam kājā.. Atsaucas, uz vārdu Rō-fei.
Pagātnes apraksts: Jau no agras bērnības Denīzai tika mācīts viss par mūziku un ap to. Viņas tēvs iemācīja viņai spēlēt klavieres, flautu un vijoli. Dabas dots talants ir meitenes balss, kura skan maigi un dzidri, spējot aizkustināt.. Kad viņai bija seši gadiņi, tēvs viņu sūtīja uz mūzikas skolu, dziedāt korī, taču nepietika naudas, lai par mācībām samaksātu, tādēļ meitenei nācās no tās izstāties. No tā laika vienkārši palīdz tēvam, dažreiz piedziedot uz ielām. Necik daudz jau nenopelna, taču pietiekami , lai varētu dzīvot. Māte aizmuka ar kādu bagātu amatnieku, kad Denīzai bija astoņi gadi. To viņa nekad nespēja mātei piedot un tādēļ, nekad negāja pie viņas ciemos, vai arī neko nelūdza, kaut gan tēvs mēģināja meiteni pārliecināt, ka viss ir labi. Turpmāko dzīvi meitene vienkārši, saticīgi dzīvoja kopā ar tēvu savā mazajā, pieticīgajā būdiņā.

Šo rakstu rediģēja melomania: 03.12.2007 07:45