Pagātnes ēnas, [GM][PZP] Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Pūķēns Sāra]

No vēstules saņemšanas laika bija pagājušas septiņas dienas, visi, kas bija tās saņēmuši šobrīd atradās kādā neīpaši lielā istabiņā. Istaba bija ieturētu tumšos toņos un tajā kūrās kamīns, neskatoties uz to, ka ārā bija ap plus piecpadsmit grādiem pēc celsija skalas un saulīte apspīdēja zaļos laukus, kas bija redzami tālumā, palūkojoties laukā pa logu, kurš bija aizklāts ar ne pārlieku bieziem, bet ar gaismas necaurlaidīgiem aizkariem.
Pie kamīna atradās pāris krēsli, uz kuriem bija apmetušies trīs jauni cilvēki: Keita, Adams un Anastasija. Tālāk, pie sienas, kura bija pretī logam, atradās liels galds, ap kuru arī bija apmetušies cilvēki: Dereks, Mišels, Kals, Hēfaists, kā arī Edīte. Galds bija no ozolkoka un bija apklāts ar baltu galdautu, tikai greznās galda kāja, ļāva noprast, ka galds nav šāds tāds, uz galda stāvēja pušķītis lauku puķu, kuras viņš bija palūdzis saplūkt Esterei, kura šobrīd atradās tur pat pie vecās vīra, kurš sēdēja ērtā klubkrēslā un turēja mutē pīpi, kura gan nebija aizdedzināta, vecais vīrs lūkojās laukā pa logu un likās visai apmierināts, jo Deimians, kurš sēdēja tur pat blakus vīram, bija viņam nodevis ausij baudāmu ziņu.
Kopā skaitot telpā bija desmit jauni cilvēki un vecais vīrs, kurš sevi dēvēja par Kreontu, neviens gan īsti nevarēja saprasts vai tas ir vīra uzvārds vai vārds, jo vienmēr, kad tas tika kādam jautāts, tas neziņā raustīja plecus. Divi no šiem jaunajiem cilvēkiem bija atceļojuši ātrāk par noteikto laiku. Viena no tiem bija Estere, kura jau pie vīra atradās divas dienas. Kreonts pret meiteni izturējās ļoti labsirdīgi un kā jau piedienas pret patīkamu viesi, otrs bija Adams, kurš gan nebija mitinājies pie Kreonta, bet gan pie kādas ģimenes, kura pēc vīra lūguma, laipni atvēlēja puisim naktsmītni, pārējie bija ieradušies šajā rītā, kurš agrāk, kurš vēlāk, tas jau vairs nebija svarīgi.
-Esi tik mīļa, un atnes no virtuves kaut ko dzeramu un glāzes.- Labsirdīgi uzsmaidījis Esterei, kura atradās vecajam vīram pie kreisās rokas, viņš palūdza meiteni, kura jau labi zināja visa atrašanās vietu mājā. Jaunā meitene iegāja vienā no divām durvīm, kas veda laukā no istabas. Telpa bija salīdzinoši klusa, jaunie cilvēki tikai tagad sāka justies ērti šai siltajā telpā un sarunas bija tikai tapšanas stadijā. Pēc kāda brīža telpā atgriezās Estere, turot savās maigajās rokās paplāti ar divām krūkām, vienā atradās tīrs ūdens, otrā svaigs piens, un vienpadsmit māla krūzēm, kas noteikti nebija īpaši vieglas, jo īpaši priekš tik smalkas meitenes kā Esteres. Jaunā sieviete nolika paplāti uz galda, pie kura sēdēja pāris viesi, kad pulkstenis nosita vienpadsmit. -Paldies Ester,- vēl viens smaids no vecā vīra, kad viņš izņēma no mutes pīpi un aplūkoja katru jauno cilvēku, kas atradās telpā. Skatiens bija labsirdīgs, bet tomēr kaut kas lika nodrebināties, varbūt tas bija dēļ labsirdīgā smaida pazušanas, kad nopētot pēdējo no desmit viesiem, vīrieša sejā atkal iezagās labsirdīgs smaids.
-Es ceru, ka ceļš līdz šejienei jums bija mierīgs un patīkams,- Kreonts iesāka, pievērsdamies ikvienam telpā –Esmu pateicīgs, ka atsaucāties uz manu lūgumu, man kā jau vecam vīram, tas tiešām nozīmē daudz.- Piebilde– vecam vīram –likās neiederīga, jo sēžot klubkrēslā Kreonts izskatījās visai enerģisks un nemaz tik vecs, vien sirmie mati un iesirmā bārda bija spējīga nodot vīra īsto vecumu. Mirkli ieturējis pauzi, viņš turpināja –Nevilkšu visu šo lietu garumā un uzreiz ķeršos pie mūsu mērķa skaidrošanas. Ceļa ilgums būs tikai atkarīgs no pārvietošanās ātruma, tas vai mums vajadzēs šķērsot robežu, vai nē, būs atkarīgs no tā, kā viss pa šo laiku ir mainījies. Mūsu mērķis ir kāds ciematiņš, iemesls kādēļ tieši tur, lai paliek manā ziņā,- vīrs nedabīgi strikti noteica, kad jau mierīgi turpināja, -Domāju, ka esat jau paspējuši atpūsties pietiekami ilgi un ceļā varam doties pietiekoši drīz. Vēl mierīgi padzeraties un ja kādam vajag papildināt ēdienu krājumus, tad droši dodaties uz virtuvi. Tās atrašanās vietu varat lūgt Esterei vai Keitai. Pēc desmit apļiem jūs gaidu ārā.- Ar to Kreonts piecēlās no klubkrēsla un izgāja no telpas, atstājot savus viesus. Nu, viņiem bija izvēle, ko darīt atlikušās desmit minūtes. Vai nu palikt šeit, vai nu doties uz virtuvi, vai jau doties laukā, kur sagaidīt pārējos.

[Massacre]

Holandietis sāka kārpīt zemi jau brīdi pirms parādijās Kreonts un Edītei tā bija zīme, ka desmit apļi nupat būs pagājuši. Viņa veikli uzleca savā zirgā un pamāja ar galvu Lāsei, kura viegli ierējās un aizskrēja nezināmā virzienā, savukārt Holandietis žēli raudzījās viņai pakaļ, jo pats mīlēja tieši šādu brīvību. Edīte to zināja un paglaudīja zirgam kaklu un melnis tūlīt izskatījās manāmi priecīgāks, jo zināja - Edīte ļaus viņam rikšot tā kā viņam vien iegribēsies, protams, šoreiz gan ar noteiktu ceļamērķi, kurš nebija zināms nevienam izņemot Kreontu.
Edīte paskatījās kā talumā pazūd Lāse un pasmaidīja. Suns turēsies drošā attālumā un baudīs brīvību, uzrodoties tad, kad Edīte vai pati Lāse to uzskatīs par nepieciešamu.
Kad Kreonts uzsāka ceļu, arī Holandietis metās rikšos un jāja tuvu, bet drošā attālumā no Kreonta kumeļa, gadījumā, ja viņam ievajadzēsies iztrakoties. Edīte neturējās pie zirga, jo pirmkārt tam nemaz nebija iemauktu un skaisto krēpju plēšana viņai nelikās vajadzīga, jo uz zirga muguras meiteni noturēja lieliskā līdzsvara izjūta un līdz niansēm atsrādāta sadarbība ar zirgu. Arī sedlu Holandietim nebija, tas, ko Edīte sauca par sedliem bija speciāls deķis, apakšā sastiprināms ar speciālu jostu.

Edīte sēdēja savas basās kājas, salikusi uz zirga krustiem, stalti izslējusies un ar aizvērtām acīm, jo saule žilbināja un viņa nevēlējās pārpūlēt savas acis, meitenes melnie mati saulē žilbināja un arī uz melņa spalvas veidojās gaismas spēle. Viņa un Holandietis šajā brīdī bija viens veselums un jebkurš, kas viņus vēroja varēja tikai vien nobrīnīties cik labi tas viss no malas izskatās.

Kad Kreonts uzsāka pazīstamo meldiņu, Edīte, ņemot piemēru no Dereka, sāka dziedāt līdzi un viņas balss bija droša, spēcīga, aizgrābjoša un skaista, labi trenēta piekopjot tirgotājas arodu.
Kad tālāk no ciema palika karstāks un saule draudēja ar saules dūrienu, Edīte sameklēja savu svārku krokās gaiši zaļu lakatu un apsēja to sev ap galvu, bet Holandietis reaģēdams uz meitenes sakustēšanos nolēma izmēģināt ātrumu un sāka auļot ātrāk, zinot, ka, lai nu kurš, bet Edīte ātrumu dievina.