Kas muus vada?, nezinja Opcijas

[Melleņu kamenēns]

man ienaaca praataa viena taada doma.vai viss kas notiek ir jau ieprieksh paredzeets un zinaams?vai ir kaads par mums augstaaks speeks kas muus visus kontrolee un vada?vai muusu vaiksmes un neveiksmes ir atkariigas no planeetu nu zvaigzhnju staavoklja???
kaa juus domaajat?

[Dvēselīte]

1. Kad nonāk pretrunā tad nonāk. It kā šī jau nu būtu vienīgā joma, kur kas tāds notiek.

2. Kanibālisms? Jauki.

3. Mātes instinkts. Viena no lietām, kas mēdz būt līdz galējībai absurda un iet pret visiem cilvēkam zināmajiem likumiem. Māte sava bērna dēļ ir gatava darīt visu, ja vien viņa nav aukstasinīga kuce. Arī tādas ir atrodamas, bet kādas gan anomālijas dabā nav sastopamas.

4. Es jau vairākās vietās esmu izteikusies, ko domāju par pašnāvībām. Tā ir vai nu drosme, vai gļēvulība. Drosme, kā mēdz teikt kāda mana gudra paziņa, ir iztēles trūkuma un muļķības savienojums. Bet, kas ir gļēvulība, man drošī vien nav jāskaidro. Tātad, ko mēs no tā varam secināt? Pašiznīcināšanās instinkts (kā mums patīk lietot sarežģītus terminus!) ir tas, uz ko pasaule/sabiedrība mērķtiecīgi iet. Ar savu darbību, savu dzīves veidu. Visu. Tas ir tāds virspusējs skats. Mēs to apzināmies, bet turpinām darīt, kaut zinām, ka tas ir slikti, bet darām tāpēc, ka vai nu mums nav citas iespējas, vai arī esam slinki.

Tu runā par dzīvnieku pasauli. Mēs secinām, ka gan pašsaglabāšanās, gan pašiznīcināšanās - abi ir dzīvnieciski instinkti. Cilvēks nekur tālu no dzīvnieku pasaules nav aizgājis, lai arī kurai no evolūcijas teorijām mēs nepiekristu. Bet tomēr cilvēks ir cilvēks un dzīvnieks ir dzīvnieks. Slims vai ne slims, cilvēks mēdz rīkoties neadekvāti. Dzīvnieki tā nerīkojas vai rīkojas ļoti reti. Viņiem gan domāšana, gan uztvere ir daudz primitīvāka un tāpēc cilvēku ar dzīvnieku, kas ir sarežģītāki gan pēc uzbūves (lieka piebilde), gan pēc emocionālās, garīgās un fiziskās uztveres, nevar gluži vienā maisā bāzt. Sak, ja jau dzīvnieki nolien kaktā nomirt badā, jo ir slimi, tad arī cilvēki tā dara. Jā, nevar noliegt, ka bieži pašnāvības izdara garīgo slimību iespaidā, bet tikpat bieži to dara esot pie pilnīgi skaidras apziņas. Piemēram, neārstējami slimie. Cilvēks cieš sāpes vai baidās no tām, viņs grib mirt, viņam veic eitanāziju (kur tas ir atļauts). Vai cilvēkam var pārmest, ka viņš negrib ciest sāpes? Nedomāju vis.

Domāju, ka spēsi šeit atrast manu atbildi uz saviem jautājumiem. Šķiet, ka vajadzētu lieku reizi piebilst, ka, lai arī Tu mini vispārzināmus faktus no pasaules pieredzes un vēstures, tad es atbildu tikai ar savu viedokli.








Šo rakstu rediģēja Arsuka: 22.11.2007 17:51

[Elony]

Tu runā par dzīvnieku pasauli. Mēs secinām, ka gan pašsaglabāšanās, gan pašiznīcināšanās - abi ir dzīvnieciski instinkti. Cilveks nekur tālu no dzīvnieku pasaules nav aizgājis, lai arī kurai no evolūcijas teorijām mēs nepiekristu. Bet tomēr cilvēks ir cilvēks un dzīvnieks ir dzīvnieks. Slims vai ne slims, cilvēks mēdz rīkoties neadekvāti. Dzīvnieki tā nerīkojas vai rīkojas ļoti reti. Viņiem gan domāšana, gan uztvere ir daudz primitīvāka un tapēc cilvēki, kas ir sarežģītāki gan pēc uzbūves (lieka piebilde), gan pēc emocionālās, garīgās un fiziskās uztveres, nevar gluži vienā maisā bāzt.

Tātad te arī ir atbilde.
Dzīvniekus vada instinkti.
Cilvēkus instinkti ietekmē, taču mazāk kā dzīvniekus, jo cilvēki ir daudz sarežģītāki, tas ir, viņos ir kas vairāk kā tikai instinkti. Tāpēc arī nevar teikt, ka viņus vada instinkti. Pat ja kopumā cilvēka dzīves gājums ir saskaņā ar tiem, tomēr viņi spēj rīkoties tiem pretēji, jeb ārpus to ietekmes.
Tas ir tas, ko es saucu par brīvo gribu.