Pasaules, kurās mēs dzīvojam Opcijas

[ils]

Krievu rakstnieka Pāvela Amnuela raksts fantastikas žurnālā "Jesļi".
P. Amnuels ir fantasts, vecmeistars krievu (padomju) fantastikā. Arī zinātnieks, kas tic un
izstrādā daudzzaru pasauļu teoriju - everetiku. Vispār jau, ne viņš viens - arī ārzemēs pasaules
modelis ar daudziem visumiem ir "modē". Atliek palasīt tikai pēdējās latviski izdotās grāmatas
par šo tēmu. Rakstā šī tēma tiek attēlota no viedokļa, kādas iespējas tā dod rakstniekiem.

Daudzpasaule ir kosmosa modelis, kas sastāv no daudzām pasaulēm [visumiem], kas
eksistē vienā laikā ar mūsējo; priekšstats par to, ka mēs dzīvojam vienā Visumā, kuru mēs
sajūtam, bet īstenībā vēl eksistē daudz visumu, kas ir atšķirīgi no mūsējā un attīstās neatkarīgi
no mums. Daudzpasaule ir saistīta ar mūsu pasauli visdažādākā veidā - gan garīgi, gan materiāli.
Par Daudzpasauli tagad runā arvien biežāk - un ne tikai rakstnieki - fantasti. Īstenībā, tieši
fantasti par to nestāsta tik bieži kā fiziķi. Diezin kāpēc dīvainās un ļoti interesantās Daudzpasaules
idejas mūsdienu fantastikā, vai nu vispār netiek atspoguļotas, vai arī tiek parādītas vienpusēji -
kā paralēlo pasauļu eksistence. [Es domāju, ka te "vaina" ir apstāklī, ka zinātne sen ir apdzinusi
fantāziju, ja vēl pirms 50 gadiem rakstnieki saprata kaut ko no zinātnes, tāpēc spēja ielūkoties
nākotnē, vismaz no tā laika zinātnes pozīcijām, tad pašlaik zinātnes teorijas jau ir pilnīgi neizprotamas
ierindas lasītājam un arī rakstniekiem. Tas arī izskaidro zinātniskās fantastikas zināmu krīzi un
fantāzijas uzplaukumu. Tas ir tāpat kā sportā, ja parādās ļoti izcila personība, kuru uzvarēt
praktiski nav iespējams, ar gadiem zūd interese par šo sporta veidu, kāda jēga vērot sacīkstes,
ja tu jau iepriekš zini, kas uzvarēs. - tulk. piez.] Arī interesanti, bet tas ir pats vienkāršākais skats
uz sarežģīto un tāli vēl zinātnē neizprasto problēmu. Taču sāksim no sākuma.

***
Koncepcija par to, ka eksistē citas pasaules, kas nelīdzinās mūsējai, literatūrā radās daudz
agrāk, nekā zinātnē. Notika tas XVIII gadsimtā. Atcerieties, Voltēra "Kandidā" Pangloss saka, ka
"viss ir uz labu šajā labākajā no pasaulēm"? Lūk, tad nu izrādās, ka mūsu pasaule ir tikai viena
no daudzajām - labākā, bet ne vienīgā. Tomēr, līdz pat XX gadsimtam Daudzpasaules ideja, ne
fantastikā, ne zinātnē savu attīstību neguva.
1895. gadā Herberts Velss publicēja romānu "Laika mašīna" un stāstu "Durvis sienā", atklājot
fantastikai divus principiāli jaunus literatūras laukus: iespēju ceļot laikā un paralēlo pasauļu esamību
[Ja atklāti, tad tautu pasakās paralēlās pasaules eksistēja jau no laika gala. – tulk. piez.] . Literatūrai stāsta „Durvis sienā” ideja bija tikpat revolucionāra kā Evereta ideja fizikā, kas tika izteikta pēc 62 gadiem. Taču, kā tas nereti ir literatūras vēsturē, sākumā jaunās idejas ne visai iedvesmoja tā laika fantastikas autorus: bija ļoti daudzas citas tēmas, kas nebija tik eksotiskas gan rakstniekiem, gan lasītājiem.
Piemēram, 1910. gadā tika publicēts krievu autora Nikolaja Morozova stāsts „Uz nezināmā robežas” – Velsa Citpasaules ideja tika atkārtota, bet tālāko attīstību tomēr neguva.
1923. gadā Herberts Velss atgriezās pie savas paralēlo pasauļu idejas un novietoja vienā no tām utopisku zemi, uz kuru dodas romāna „Cilvēki kā dievi” varoņi. Romānu pamanīja, bet vairāk kā utopisku, nevis zinātniski-fantastisku. 1926. gadā parādās Grigorija Denta stāsts „Ja zemes imperators”, bet vēl pēc diviem gadiem – Sergeja Krasnovska „Telpas katastrofa” un Vladimira Giršgorna, Igora Kellera un Borisa Lipatova „Bezceremoniju romāns”. Denta stāstā pirmo reizi tika izteikta ideja par to, ka var eksistēt valstis (pasaules), kuru vēsture varētu iet ne tā, kā reālo valstu vēsture mūsu pasaulē. Un, kas ir svarīgi: šīs valstis ir ne mazāk reālas kā mūsējās. „Bezceremoniju romāna”varoņi nokļūst pagātnē, iejaucas vēstures gaitā un rezultātā cilvēces attīstība mainās, rodas jauna pasaule, „vēstures sānu līnija”, kas atšķiras no mūsējās.
1944. gadā Horhe Lūiss Borhess savā grāmatā „Izdomātie stāsti” publicēja stāstu „Sazaroto taciņu dārzs”. Šeit laika sazarošanās ideja, ko vēlāk attīstīja Everets, bija izteikta pilnīgi skaidri:
„Katra romāna varonim nākas nonākt izvēles priekšā, kad no vairākām iespējām jāizvēlas viena, atmetot citas; Cui Pena nepabeigtajā romānā viņš izvēlas visas. Ar to viņš rada dažādas nākotnes, kuri savukārt arī vairojas un dalās...
Atšķirībā no Ņūtona un Šopenhauera, jūsu sencis neticēja vienam absolūtajam laikam. Viņš ticēja neskaitāmām laika rindām, kas ar galvu reibinošu ātrumu zarojas un krustojas kā tīkls, viņš ticēja paralēlajiem laikiem... Nepārtraukti daloties, laiks ved pie nākotnes neskaitāmiem variantiem.”
Tad pat, pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados amerikāņu fantastikas klasiķis Džeks Viljamsons stāstā „Laika leģions” raksta tādus vārdus: „Iespējamo ģeodēzisko sazarojumu skaits bezgalīgi aug pateicoties subatomu nenoteiktībai”.
Pilnīgi zinātnisks izklāsts, atšķirībā no literārās, bet kā pierādīja laiks arī tīri zinātniskās Borhesa koncepcijas.
Neskatoties uz šādiem darbiem, fantasti sāka nopietni attīstīt Daudzpasaules idejas tikai XX gadsimta piecdesmito gadu vidū, apmēram tad, kad analoģiska ideja parādās fizikā. Un populāra šī ideja fantastikā kļuva, lai cik dīvaini arī nebūtu, ne jau stāstu „Durvis sienā” vai „Sazaroto taciņu dārzs” dēļ: fantasti nonāca pie Visuma sazarošanās idejas, domājot par dīvainajiem paradoksiem, kas rodas, ceļojot laikā.
Herberts Velss „Laika mašīnā” pirmo reizi apraksta varoņa pārvietošanos uz nākotni un atpakaļ pa to vienīgo laika līniju, kas eksistēja cilvēku prātos par laika dabu, kā par atsevišķu notikumu secību. Pēc Velsa apmēram pusgadsimtu daudzi autori simtos labos vai sliktos darbos apraksta nākotnes vēsturi tā, kā viņi to uzskata, taču nevienam nerodas šaubas par to, ka pagātnei nav alternatīvu, ne tikai visa cilvēces, bet arī visa pasaules vēsture līdz pašreizējam brīdim jau ir notikusi un to nevar izmainīt. Par nākotni vispār nav ko runāt: tieši uz to, vienīgo, mēs kustamies laika plūsmā.
Kvantu mehānika (tā saucamajā, Kopenhāgenas traktējumā) runā to pašu: jā, daļiņas kustības vienādojums, ko apraksta tās viļņveida funkcija, principā ir ar daudziem risinājumiem, nevis vienu, taču mēs novērojam iedarbības vienīgo rezultātu! Tātad, visi, izņemot vienu, viļņa vienādojuma atrisinājumi ir bez fizikālas jēgas. Kā teica fiziķi, visi „liekie” viļņa vienādojuma atrisinājumi „kolapsē”, pazūd tajā brīdī, kad notiek mijiedarbība. Paliek tikai viens vienīgs risinājums, kas arī apraksta mūsu reālās pasaules stāvokli, mūsu neatkārtojamo Visumu. Kuram ir tikai viena pagātne un, dabiski, arī tikai viena nākotne.
Taču atgriezīsimies pie fantastikas.
Aizeks Azimovs romānā „Mūžības gals” (1952.) perfekti izstrādāja Velsa laika ceļojumu, taču arī viņš neriskēja neievērot vienas laika ass principu un cilvēces pārvietošanos no pagātnes uz nākotni pa šo vienīgo asi. [Vai šajā principā vispār nav pretruna par ceļošanu laikā? Ja iedomājas pasauli, kurā ir tikai viena telpas dimensija, piemēram , līniju, tad visas būtnes, punkti, uz šīs līnijas spētu kustēties tikai uz vienu pusi vai otru pusi – taču tikai visi kopā. Lai kāds punkts varētu „pārlekt” otram un nonākt citā vietā, ir vajadzīga vēl vismaz viena dimensija. Vai tāpat nav arī ar laiku? – tulk. piez.] Jā, eksistē gribas brīvība un tāpēc Mūžīgie Azimova romānā maina pēc savas brīvas izvēles tos vai citus vēstures notikumus ar cēlu mērķi, uzlabot cilvēces dzīvi. Taču cēloņa maiņa izsauc visu seku maiņu - mainās notikumi vēsturē, mainās arī visa vēsture pēc šī notikuma. Cilvēkam, kas atrodas šī visuma iekšienē un virzās gar laika asi, nemainās nekas un tikai Mūžīgajiem, kas dzīvo ārpus laika plūsmas, ir skaidra
notiekošā būtība: nevis īsts laika daudzvariantums, bet tikai potenciāls daudzvariantums. Jo laika ass ir tikai viena arī pašiem Mūžīgajiem, tikai notikumi, kas ir savērpti uz tās, mainās atkarībā no izmaiņām tajā vai citā ass punktā.
Būtisks lēciens notika1956. gadā: tika nopublicēts neliels Džona Vindema stāsts „Hronoklizma”. Rakstnieks uzdeva vienkāršu jautājumu: ja eksistē iespēja (protams, fantastikā) pārvietoties pa laika asi ne tikai uz nākotni, bet arī uz pagātni, tad kas liedz varonim doties simts gadu tālā pagātnē un nogalināt savu vecmāmiņu pirms tā brīža, kad viņa sastaps savā dzīves ceļā savu nākošo vīru – mūsu varoņa vectētiņu?
Nu, nav jau obligāti jābūt tik asinskāram, pietiek pārliecināt jaunavu neiet uz to balli, kur, cik mazdēlam zināms, nejauši notika liktenīgā tikšanās.
Ja meitene būtu ar mieru, tikšanās nenotiktu, nepiedzimtu mūsu varoņa tēvs (vai māte) un pats varonis nemaz nevarētu nākt pasaulē.
Bet taču nāca! Viņš eksistēja, devās pagātnē, pārliecināja vecmāmiņu...
Tad jau iznāk, ka rakstnieka izdomātajā uzdevumā eksistē notikumi, kuriem nav cēloņa?
Fantastika šo paradoksu atrisināja: radās idejas par to, ka izmainot kaut ko pagātnē, laika līnija tiek sašķelta, vēsture sāk iet pa citu, alternatīvo ceļu, taču arī vecais, iepriekšējais ceļš, vecais Visums turpināja eksistēt, tāpēc ka tas jau eksistēja, tā „pasaules līnija” nevar pazust.
Ar Borhesa „Sazaroto taciņu dārzu” un Vindema „Hronoklizmu” literatūrā ienāca jauna paradigma, kas jūtami palielināja fizisko Visumu. Jā, cilvēkam ir brīva griba. Rezultātā laika ass sašķeļas, uz nākotni dodas divas neatkarīgas laika līnijas. Notikums var tikt izmainīts atkal un līnija sašķelsies vēlreiz. Citiem vārdiem sakot, laiks ir nevis ass, ne arī stars, taču sazarots koks, turklāt zarus skaits nav ierobežots (un attiecīgi visumu skaits var būt vienalga cik liels), bet arī šis skaits var bezgalīgi palielināties, jo brīva griba cilvēkam ļauj ietekmēt notikumus, radot arvien jaunus nākotnes variantus.

***

Turpinājums sekos.

[ils]

Neatkarīgi no rakstniekiem - fantastiem pie līdzīga priekšstata par visumu nonāca fiziķi -
precīzāk, viens fiziķis vārdā Hjū Everets-jaunākais.
Everets nodarbojās ar sarežģītu zinātnisku problēmu, kas bija saistīta ar viļņu funkciju
noteikšanu. Kā zināms, elektrons vienā situācijā uzvedas kā daļiņa, bet citā - kā materiāls
vilnis, kam nav noteiktu robežu, ne telpā, ne laikā. Elektrona (un jebkuras citas daļiņas)
masa ir tik maza, ka jebkura dimensija ietekmē tā kustību, liekot veikt tālākās trajektorijas
izvēli. Līdz Everetam fiziķi uzskatīja, ka šī izvēle ir nejauša, jo elementārdaļiņai, pretstatā
cilvēkam, nav brīvas gribas!
Everets izsauca fizikā revolūciju, sakot: "Izvēles brīvības un izvēles tiesības elementārdaļiņai
patiešām nav, taču tas nozīmē tikai to, ka jebkurā laika mirklī realizējas visas izvēles
iespējas, tikai katra savā visumā." Citiem vārdiem, ja kaut kādā fiziskā procesā iespējami,
ne viens, bet divi vai vairāki varianti, tad realitātē realizējas visi varianti bez izņēmuma.
Bet mēs taču novērojam tikai vienu variantu! Viss ir pareizi. Jo citi varianti realizējas citos
visumos. katru laika mirkli mūsu Visums sašķeļas, bet tā kā notikumu katrā mirklī ir daudz,
tad mūsu Visums šķeļas tikpat kā neatšķiramās kopijās, katra no tām tālāk attīstās savādāk.
Un tāpēc īstenībā eksistē, nevis viens Visums - tas, ko redzam mēs un kuru apzināmies - bet
vesels visumu kopums, kuru modernā fizika sauc par Multiversu jeb Daudzpasauli.
1956. gada 23. aprīlī Everets sekmīgi aizstāvēja savu disertāciju un tajā dienā Visums noteikti
sašķēlās - parādījās pasaule, kurā viņam aizstāvēt disertāciju neizdevās un apkaunotais Everets
pameta nodarbības teorētiskajā fizikā.
Mūsu realitātē Everets savas idejas izskaidroja 1957. gada jūlija rakstā "Kvantu mehānikas
formulējums ar korelativitātes stāvokļiem", kas tika publicēts prestižajā žurnālā "Reviews of
Modern Physics".
Zinātnes pasaule nolēma neievērot jaunā zinātnieka rakstu. Tam tik ļoti nepiegrieza uzmanību, ka
pēc divdesmit gadiem profesors Džemmers nosauca Evereta darbu par "vienu no mūsu
gadsimta vislielākajiem noslēpumiem".
Septiņdesmito gadu beigās fiziķi beidzot sāka minēt Evereta darbu savās publikācijās, taču
pazīstamu viņa vārdu padarīja rakstnieki - fantasti. Varoņu piedzīvojumi un ceļojumi dažādos
Visuma variantos fantastiskajā literatūrā kļuva tikpat populāri kā ceļojumi laikā, bet žurnāls
"Analog" nopublicēja par Everetu lielu rakstu. Pazīstamais amerikāņu kosmologs Džons Vilers
(Evereta disertācijas vadītājs), kas tajā laikā pasniedza Ostinas universitātē, Teksasā, parādīja
rakstu kolēģiem un pastāstīja, ka tieši viņš ir devis ceļamaizi dzīvei teorijai, kas izmainīja pasauli.
Multiversa idejā galvenais ir izvēles problēma. Izvēle notiek, ne tikai pie elementārām mijiedarbībām,
bet arī jebkuros fizikālos procesos, kas milzīgā skaitā notiek Universā (mūsu Visumā) katru mirkli. Tādā traktējumā pasaules šķelšanās notiek arī tad, kad jūs no rīta lemjat, dzert tēju vai kafiju, kad, ejot uz darbu, jūs pārejat ielu pie sarkanās gaismas vai stāviet un gaidiet zaļo. Jūs izvēlaties – vai pastrīdēties ar priekšniecību, vai pieciest nepelnītu pārmetumu, vai nopirkt bērnam rotaļlietu, vai jaunu kostīmiņu... Un katru reizi, lai kādu izvēli jūs arī neizdarītu, Visums zarojas un rodas jauni Multiversa atzari.
Tas izskatās fantastiski, taču modernā fizika atrod aizvien vairāk argumentu everetikas un Multiversa hipotēzes labā. Mūsu kosmoloģiskie priekšstati pēc savas būtības ir everetiski, ieskaitot jauno hipotēzi par tumšās vielas un enerģijas dabu. Pazīstamais krievu fiziķis Andrejs Linde, kosmoloģiskās inflācijas teorijas autors, uzstājoties 2005. gada decembrī MVU, runāja par Daudzpasauli kā par sava inflācijas modeļa tiešām sekām. Šim viedoklim piekrīt tādas autoritātes, kā
Džons Villers, Brūss De Vits, Mirrejs Gell-Manns, Džulians Barbūrs, Mārtins Riss, Deivids Doičs... Krievu fiziķis Mihails Menskis 2005. gadā publicēja „Fizikas zinātņu panākumos” (un pēc tam savā grāmatā „Cilvēks un kvantu pasaule”) teoriju par to, ka realitāte ir vienota, bezgala sarežģītas formas kristāla – Multiversa – atspoguļojums no dažādiem redzes punktiem. Šis simbols fizikā ieguva nosaukumu „Menska kristāls”. Cits krievu zinātnieks Jurijs Ļebedevs, grāmatas „Neviennozīmīgā pasaules telpa” (2000.) ieviesa jēdzienu „salīme” – situāciju, kad mijiedarbojas divi vai vairāki Multiversa atzari. Tiek attīstītas arī everetiskas vēstures idejas, ar kurām detalizētāk iespējams iepazīties Starptautiskajā everetisko pētījumu institūta saitā: http://www.everettica.org/index.html
2007. gada 29. maijā MVU notika starptautisks seminārs „Laiks un vēsture no everetikas redzes punkta”, kas bija veltīts 50 gadu jubilejai, kopš parādījās Evereta raksts. Semināra sagatavošanā un vadīšanā piedalījās dažādu specialitāšu zinātnieki – fizikas-matemātikas, tehnisko, filozofisko, vēsturisko un pat medicīnas zinātņu doktori un kandidāti no akadēmijām, universitātēm, zinātniski-pētnieciskajiem centriem Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Izraēlā un Vācijā. Ar apsveikuma uzrunu pie semināra dalībniekiem vērsās fiziķis ar pasaules vārdu Makss Tegmarks (Masačusetas tehnoloģiskais institūts, ASV).
Pirms desmit gadiem 58% vadošo ASV fiziķu pieņēma, ka Evereta traktējums ir „iespējams”, 13% uzskatīja, ka tas ir „drīzāk pareizs, nekā kļūdains”, un tikai 18% noliedza Multiversa eksistenci. Pagājušajos gados everetikas piekritēju skaits ir tikai audzis. Nobela prēmijas laureāts, pazīstamais fiziķis Stīvens Vainbergs vienā no savām lekcijām ir teicis: „Par Multiversu eksistē daudz viedokļu un zinātnieku uzskati ļoti atšķiras. Ostinas lidostā, dodoties uz šo tikšanos, es ievēroju uz letes žurnāla „Astronomija” oktobra numuru, kuram uz vāka bija uzraksts „Kāpēc jūs dzīvojat daudzveidīgos visumos”. Iekšā es atradu ziņojumu par diskusiju Stenfordas konferencē, kur Mārtins Rīss teica, ka viņš ir pārliecināts par Multiversa realitāti tik ļoti, ka varētu slēgt derības, uz kārts liekot sava suņa dzīvību, tajā pat laikā Andrejs Linde ir piebildis, ka varot pat ķīlā likt savu dzīvību. Kas attiecas uz mani, tad man ir pietiekoša ticība tam, ka varu slēgt derības, gan uz savu, gan Mārtina suņa un Andreja Lindes dzīvību.”


Paralēlo un sazaroto pasauļu ideja izrādījās ne mazāk bagāta literārā plāksnē, kā laika ceļojumu idejā un kontakti ar ārpuszemes civilizācijām. Tomēr, kaut gan ir milzīgs fantastisko darbu klāsts par paralēlajām pasaulēm, patiesībā nav nemaz tik daudz, kas piedāvātu patiesi jaunu pieredzi šajā jautājumā, dodot jaunu, oriģinālu skaidrojumu tam vai citam prāta eksperimentam. Un pavisam maz fantastikā pašlaik ir tīri everetisku ideju, maz darbu, kur Daudzpasaule eksistētu, nevis kā „paralēlais visums”, bet kā bezgala sarežģīta, sazarota struktūra ar saviem likumiem un bezgalīgām iespējām aizraujošām un oriģinālām idejām un sižetiem.
Viens no jaunā virziena pionieriem fantastikā bija Džons Biksbijs, kas stāstā „Iela ar vienvirziena kustību” (1954.) pieņēma, ka starp pasaulēm var kustēties tikai vienā virzienā. Ja no savas pasaules jūs dosieties uz paralēlo, tad atpakaļ vairs netiksiet, tā vien kustēsieties no vienas pasaules uz nākamo. Kaut gan atgriešanās tomēr ir iespējama pie nosacījuma, ka šī pasauļu sistēma ir noslēgta, jo tad pāreja no pasaules N uz pasauli N+1 beigu beigās atvestu varoni uz pasauli #1, no kurienes viņš ir cēlies.

Turpinājums sekos.