Pie mums tas nav iespējams?, Plaģiāts fantastikā Opcijas

[ils]

Viss ir plaģiāts. Pat Dievs Tas Kungs radīja Ādamu pēc sava ģīmja un līdzības.
(Aleksandrs Dimā-tēvs.)

Raksts no "Mir fantastiki" novembra numura. Autors Aleksandrs Roife.

Plaģiāta tēma reizi pa reizei uzpeld, apspriežot fantastiskās literatūras jaunumus.
Tā kā par plaģiātu pat runāts Krievijas kriminālkodeksā, tad tā ir ļoti nopietna lieta.
Lai noskaidrotu, ko ar vārdu "plaģiāts" saprot mūsu žurnāla lasītāji, "Mir fantastiki"
savā internetsaitā sarīkoja aptauju. Rezultāti bija šādi:
55,5% lasītāju uzskatīja, ka tas ir tad, kad autors izmanto fragmentus no cita autora
darbiem tieši vai nedaudz pārstrādājot.
30,9% - autors kopē cita autora manieri, stilistiku, strādā pie tādas pat tēmas.
29,0% - autors izmanto pasauli un tēlus, kurus ir izdomājis cits.
16,1% - autors izmanto fantastiskās idejas, kas dzimušas cita galvā.
7,7% - fantastikā plaģiāts principā nav iespējams.
6,8% - nezinu, ko teikt.
Jāsaka, ka tikai vispopulārākais viedoklis sasaucas ar attiecīgo Krievijas kriminālkodeksa
146. pantu, kas paredz sodu no 200 līdz 400 minimālajām algām vai piespiedu darbu
no 180 līdz 240 stundām, vai arī cietumu uz laiku līdz 2 gadiem. Bet autortiesību likums
attiecas tikai uz visu daiļdarbu vai tā daļu, taču ne uz tā atsevišķiem elementiem.
Respektīvi, visas pārējās pretenzijas nenes juridisku segumu, tikai ētisku vai morālu.
Taču tas nav iemesls, lai izslēgtu tās no izskatīšanas, jo mēs gribam izpētīt visas tēmas
nianses. Turklāt fantastikai ir sava specifika: tā ir literatūra par kaut ko neparastu, tātad -
jaunu. Ja jaunumu nav, sižets un tēli ir paņemti no citiem darbiem, tad arī fantastikai būtu
jāiznāk viduvējai. Sāksim tieši ar citu autoru tekstu "aizņemšanos".

Pēc Šekspīra parauga.

Šis neglītais paradums, izrādās, nāk no senas pagātnes. Vēl antīkie autori bez lieka sentimenta
iekļāva citu manuskriptu fragmentus savos darbos. Pat nepārspējamais dramaturgs Viljams
Šekspīrs (par kura esamību daži pat šaubās) ir ticis vairākas reizes pieķerts aizņemoties
veselas ainas no radošā ceha kolēgu darbiem. Apvainojumi viņu nemulsināja un kritiķiem
viņš parasti teica tā: "Šī aina ir kā meitene, kuru es no sliktas sabiedrības esmu ievedis labā".
Tā kā Šekspīra dzīves laikā autortiesību likuma vēl nebija, tad apvainotājiem atlika vien trenēties
nepatīkamu iesauku izdomāšanai plaģiātoram: viņi sauca to par "dzejnieku-mērkaķi" un "vārnu,
kas rotājas ar mūsu spalvām".
Kad sāka attīstīties grāmatu iespiešana, attīstījās arī autortiesības. 19. gadsimta beigās (ir
pieņemts šos laikus uzskatīt arī par zinātniskās fantastikas dzimšanu) situācija jau bija cita:
autora tiesību pārkāpums jau tika sodīts ar likumu. Tieši ar to var izskaidrot faktu, ka visa
žanra vēsturē tiešu, citu rakstīta teksta fragmentu paņemšana tikpat kā nebija. No otras puses,
nevajag aizmirst, ka dažiem darbiem bija tik uzticīgi fani, ka tie šos darbus zināja gandrīz vai
no galvas. Tie spētu ātri vien atklāt likuma pārkāpējus. Taču, ne jau visi lasītāji ir tik fanātiski
uzticīgi iemīļotajiem autoriem. Pat redaktori, gadās, žurnālos palaiž garām tekstus, kas pa tiešo
kopē kāda cita darbu. Piemēram, angļu žurnālā "The Big Issue" bija publicēts austrāliešu
rakstnieces Džesikas Adamsas stāsts "Aplis", kurā atklāja tiešus aizguvumus no viena agrīna
Agates Kristi darba. Adamsas reputācija bija neglābjami sabojāta...
Tomēr informācijas bada apstākļos līdzīgi incidenti notika arī fantastikā. Hrestomātisks un pēc
visa spriežot - vienīgais tīra plaģiāta piemērs padomju ZF bija Aleksandra Kolpakova romāns
"Griāda". Šajā romānā tika atklātas nedaudz izrediģētas ainas no Žila Verna un Herberta Velsa
(īpaši bija cietis pēdējā darbs - romāns "Kad guļošais modīsies"), tomēr tas nekavēja šī
romāna publikāciju galvenajā padomju skolnieku avīzē "Pioņerskaja pravda".
[Te man jāatzīmē, ka šāds "kauna traips" ir arī latviešu fantastikā. Pirms kara iznākušais Jāņa
Ģirupnieka romāns "Ekspedīcija Zemes dziļumos" ir krievu, padomju rakstnieka Grigorija Adamova
romāna "Zemes dzīļu uzvarētāji" latviskojums, taču burtiski pārceļot veselām nodaļām Adamova
tekstu, pa vidu mēģinot sarakstīt arī kaut ko no sevis, kas, starp citu, iznāk krietni sliktāk. - tulk. piez.]
Skandāls izcēlās pēc tam, kad avīzē "Komsomoļskaja pravda" fantastikas mīļotāji no Maskavas
Pionieru pils bija uzrakstījuši atmaskojošu rakstu. Kolpakovs tomēr nepārtrauca literāta darbību,
kaut arī turpmāk rakstīja zem dažādiem pseidonīmiem. Viņa garstāsta "Mesona adata" parādīšanās
almanahā "Uz sauszemes un jūras" ar pseidonīmu Ļens Koševojs izsauca jaunus apvainojumus
plaģiātā. Jocīgi, bet Kolpakovs arī pats kļuva par plaģiāta upuri, kāda Vsevoloda Jevrejnova stāsts
"Lokvusa fenomens" ir ļoti līdzīgs viņa paša stāstam "Atnācējs".
Kaut gan, nelikumīgu darbību ir jāatšķir no mākslinieciska paņēmiena, kas galvenokārt raksturīgs
postmodernismam - savā darbā ietvert "atiekavotu" kāda cita darba citātu. Kas tas ir? Piemēram,
brāļu Strugacku garstāsts "Pirmdiena sākas sestdienā" sākas ar frāzi "Es tuvojos savam gala
mērķim". Taču tieši to pašu var izlasīt Puškina "Kapteiņa meitiņas" pirmajā rindkopā! Kāpēc
Strugacki aizņēmās šo frāzi no lielā krievu dzejnieka? Nu, ne jau tāpēc, ka pašiem talanta pietrūka.
Visdrīzāk viņi vēlējās uzsvērt laiku saikni, pievērst lasītāju uzmanību sava varoņa psiholoģiskai
līdzībai ar Puškina varoni. Šis paņēmiens nāk jau no antīkiem laikiem. Senās Romas dzejnieki
kombinēja savu priekšgājēju rindas, lai iegūtu dzejoli ar jaunu jēgu (fenomens ieguva pat
nosaukumu "centonu poēzija").
Mūsu dienās tādi autori - postmodernisti kā Mihails Šiškins mierīgi ieslēdz savos romānos pat
visai plašus citu rakstnieku citātus. Robeža starp "atiekavotu" citātu [Tas ir, bez atsauksmes uz
autoru, bez tā vārda iekavās. - tulk. piez.] un kriminālu plaģiātu ir šaura un grūti pamanāma. Par
kritēriju var kalpot pat ne citāta apjoms, bet tā mērķis: ja autors cenšās radīt jaunu jēgu, tad tas
nav nekas slikts. Taču, ja viņa mērķis ir tikai atražot to, kas jau ir bijis - mūsu priekšā ir plaģiāts.
Interesanti, kā šajā sakarā lai vērtē pazīstamā krievu fantastisko darbu ilustrātora Anry darbus?
Uz dažiem viņa zīmētiem grāmatu vākiem zinātāji bez pūlēm atpazīst slavenu Rietumu ilustrātoru
Frenka Frazeti un Borisa Valjeho gleznu fragmentus. Lai gan Anry ir apstrādājis tos fotošopā
un , tā teikt, pārmontējis, tāpēc atšķirības no oriģināla ir būtiskas. Nesteigsimies uzkārt birkas,
piezīmēsim tikai, ka mākslas sfērā acīmredzams plaģiāts atrodams tikpat reti, kā rakstniecībā.

Turpmāk vēl.

[ils]

Pēc Rolāna Barta novēlējuma.

Ja pasaules un tēlu aizņemšanās vairāk vai mazāk stingri ir aizliegta ar likumu (tikai ne
Krievijā), tad gandrīz visi mēģinājumi saukt rakstniekus pie atbildības par plaģiātu sakarā
ar citu ideju vai sižetu izmantošanu ir cietuši graujošu sakāvi. "Da Vinči koda" autoru
Denu Braunu tiesa ir attaisnojusi divas reizes: pēc vēsturnieku Maikla Bedženta un Ričarda
Lī prasības, kas apsūdzēja Braunu koncepciju zagšanā no viņu grāmatas "Svētās asinis
un Svētais Grāls" un pēc rakstnieka Lūisa Perdjū prasības, kas saskatīja "Da Vinči kodā"
ārkārtīgu līdzību ar viņa romānu "Dieva meita". Vispār jau koncepcijas identitāti neviens
neapstrīdēja, bet idejas kā zināms, lido pa gaisu un to ķeršana nav aizliegta. Tā arī
amerikānietei Nensijai Stuferei neizdevās pierādīt, ka Džoanna Roulinga ir norakstījusi
savu "Hariju Poteru" no viņas grāmatiņas "Leģenda par Ra". Analoģisks spriedums tika
pieņemts pēc profesores Kristīnes Starobinas prasības pret Stīvenu Kingu, kurš it kā
esot izmantojis viņas nepublicētā romāna "Mūžīgās asinis" rokrakstu. Ja atgriezīsimies
20. gadsimta sākumā, tad tur atradīsim ļoti līdzīgus stāstus. Džeku Londonu apvainoja
par avīžu rakstu sižetu izmantošanu, par ideju zādzību "Senču aicinājumam" no Edžertona
Janga grāmatas "Mani ziemeļu suņi".. Slavenais rakstnieks tomēr nekādu sodu nesaņēma,
jo nekādus likumus viņš nebija pārkā````.
Dažreiz prasītājiem tomēr izdodas panākt savu šādās lietās. Hārlanam Elisonam bija vajadzīga
visa viņa lielā neatlaidība un nekautrība, lai pārliecinātu tiesu par to, ka filmas "Terminators"
radītāji ir izmantojuši viņa stāstu "Kareivis". Tagad Elisona uzvārdu var atrast katrā šīs
filmas kopijā, fināla titros. Toties Rejs Bredberijs nesāka tiesas procesu pret filmas "Tauriņa
efekts" autoriem, aprobežojoties tikai ar apvainojumiem avīžu intervijās. Džoannas Roulingas
advokāti panāca Dmitrija Jemeca grāmatu par Taņu Groteri izplatīšanas aizliegumu ārpus
Krievijas, tāpēc ka tajās bija pārāk daudz aizguvumu no paši ziniet kā. Šos aizguvumus
jau neviens nenoliedza, tiesa varēja arī lemt, ka tie tomēr bija tikai parodija. Tomēr tiesa
nolēma aizstāvēt to pusi, aiz kuras stāvēja lielāka nauda.
Lielākā daļa apvainojumu ideju zādzībās tiek izvirzīti sadzīves līmenī, piemēram, tīkla forumos.
Apvaino praktiski visus: gan mūsu autorus, gan - Rietumu. Maiklam Reznikam ir jāatvaira
pārmetumi par sižetu aizgūšanu no anime-seriāliem. Maiklam Svenvikam atrod detaļas no
Roberta Silverberga romāna "Lorda Valentīna pils" un Herberta "Kāpas". Tās pat "Kāpas"
"aplaupīšanā" apvainoja Vadimu Panovu pēc viņa romāna "Karu sāk neveiksminieki"
iznākšanas. Vai arī Sergeja Iļjina un Natālijas Ipatovas romāna "Valhallas vārti" raksturojums:
"Tieša, praktiski nepiesegta kalka no Barrajara..."
Pats interesantākais, ka vairums gadījumos pārmetumi ir pilnīgi taisnīgi. Taču mēģināsim
izspriest, kas pelna nosodījumu: pats aizņemšanās fakts vai darba kopējais zemais līmenis?
Tāds jautājuma uzstādījums ir pilnīgi pamatots, jo ļoti izplatīts viedoklis ir tāds, ka fantastikā
pats galvenais ir - jauna ideja. Respektīvi, idejas aizņemšanās tiek pielīdzināta plaģiātam ar
visām no tā izrietošajām sekām, kaut ne juridiskām, tad vismaz morālām. Radikāls šāda
redzes punkta piekritējs bija padomju fantasts Genrihs Altovs, kas kādreiz pat sastādija
fantastisko ideju reģistru un strādāja pie izgudrojumu uzdevumu atrisinājuma teorijas.
Tieši viņš apsūdzēja Kolpakovu plaģiātā. Viņš arī atklāja Kira Buličeva stasta "Izvēle"
sižeta līdzību ar kāda amerikāņu fantasta stāstu (kā vēlāk izrādījās, pilnīgi nejauša līdzība)
un pasteidzās nosūtīt niknu vēstuli uz žurnāla "Znaņije - sila" redakciju, kas bija nopublicējusi
stāstu, ar prasību beidzot aizliegt autoram publicēties. Var iedomāties, cik daudz zaudētu
mūsu fantastika, ja Altovu kāds būtu uzklausījis.
Tomēr civilizācijas attīstība, jau liekas, ka sen ir izsitusi pamatus zem kājām šādam
sektantiskam viedoklim. Tagad aizgūšana ir nevis pārkāpums, bet nepieciešamība. Dzīves
veids, ja gribiet. Nerealizēto ideju klāsts stauji izsīkst, bet papildinās lēnāk, kā gribētos.
fantastikai ir gribot, negribot jāšķiras no ilūzijas, ka tā eksistē pēc kaut kādiem saviem likumiem,
ne tādiem, kā pārējai literatūrai. Nē-nē, likumi tai ir tādi paši un galvenais to radītājs - Viņa
Augstība autors. Viņš viens nosaka, vai teksts iznāks labs vai slikts, bet cik tur aizguvumu,
lieta desmitā. Nevienam taču nenāks prātā apvainot Gēti, kaut arī "Fausta" sižetu viņš, maigi
runājot, neizdomāja pats. Tieši tāpat ir muļķīgi apvainot rakstnieku - fantastu, ja viņš savā
stāstā ir ielicis laika mašīnu, neprasot atļauju Velsam.
Starp citu, franču filosofs Rolāns Barts vēl 1968. gadā pasludināja autora nāvi, jo pateikt
kaut ko principiāli jaunu pēc definīcijas nemaz nevar. Teorija strīdīga un nepierādāma,
to apgāzt varēs tikai laiks. Bet, kamēr tā nav apgāzta, kamēr "autors ir miris", par kādu
plaģiātu vispār var runāt? Mazs piemērs: šī raksta virsraksts tika ņemts no amerikāņu
rakstnieka Sinklera Lūisa romāna, ko sauc tieši tāpat, "Pie mums tas nav iespējams"
un, kas stāsta par fašisma draudiem ASV. Patiesība gan, oriģinālā nav jautājuma zīmes.
Vai šī detaļa būs pietiekama, lai atkautos no pārmetumiem par plaģiātu?

Šo rakstu rediģēja ils: 20.11.2007 08:33