Pie mums tas nav iespējams?, Plaģiāts fantastikā Opcijas

[ils]

Viss ir plaģiāts. Pat Dievs Tas Kungs radīja Ādamu pēc sava ģīmja un līdzības.
(Aleksandrs Dimā-tēvs.)

Raksts no "Mir fantastiki" novembra numura. Autors Aleksandrs Roife.

Plaģiāta tēma reizi pa reizei uzpeld, apspriežot fantastiskās literatūras jaunumus.
Tā kā par plaģiātu pat runāts Krievijas kriminālkodeksā, tad tā ir ļoti nopietna lieta.
Lai noskaidrotu, ko ar vārdu "plaģiāts" saprot mūsu žurnāla lasītāji, "Mir fantastiki"
savā internetsaitā sarīkoja aptauju. Rezultāti bija šādi:
55,5% lasītāju uzskatīja, ka tas ir tad, kad autors izmanto fragmentus no cita autora
darbiem tieši vai nedaudz pārstrādājot.
30,9% - autors kopē cita autora manieri, stilistiku, strādā pie tādas pat tēmas.
29,0% - autors izmanto pasauli un tēlus, kurus ir izdomājis cits.
16,1% - autors izmanto fantastiskās idejas, kas dzimušas cita galvā.
7,7% - fantastikā plaģiāts principā nav iespējams.
6,8% - nezinu, ko teikt.
Jāsaka, ka tikai vispopulārākais viedoklis sasaucas ar attiecīgo Krievijas kriminālkodeksa
146. pantu, kas paredz sodu no 200 līdz 400 minimālajām algām vai piespiedu darbu
no 180 līdz 240 stundām, vai arī cietumu uz laiku līdz 2 gadiem. Bet autortiesību likums
attiecas tikai uz visu daiļdarbu vai tā daļu, taču ne uz tā atsevišķiem elementiem.
Respektīvi, visas pārējās pretenzijas nenes juridisku segumu, tikai ētisku vai morālu.
Taču tas nav iemesls, lai izslēgtu tās no izskatīšanas, jo mēs gribam izpētīt visas tēmas
nianses. Turklāt fantastikai ir sava specifika: tā ir literatūra par kaut ko neparastu, tātad -
jaunu. Ja jaunumu nav, sižets un tēli ir paņemti no citiem darbiem, tad arī fantastikai būtu
jāiznāk viduvējai. Sāksim tieši ar citu autoru tekstu "aizņemšanos".

Pēc Šekspīra parauga.

Šis neglītais paradums, izrādās, nāk no senas pagātnes. Vēl antīkie autori bez lieka sentimenta
iekļāva citu manuskriptu fragmentus savos darbos. Pat nepārspējamais dramaturgs Viljams
Šekspīrs (par kura esamību daži pat šaubās) ir ticis vairākas reizes pieķerts aizņemoties
veselas ainas no radošā ceha kolēgu darbiem. Apvainojumi viņu nemulsināja un kritiķiem
viņš parasti teica tā: "Šī aina ir kā meitene, kuru es no sliktas sabiedrības esmu ievedis labā".
Tā kā Šekspīra dzīves laikā autortiesību likuma vēl nebija, tad apvainotājiem atlika vien trenēties
nepatīkamu iesauku izdomāšanai plaģiātoram: viņi sauca to par "dzejnieku-mērkaķi" un "vārnu,
kas rotājas ar mūsu spalvām".
Kad sāka attīstīties grāmatu iespiešana, attīstījās arī autortiesības. 19. gadsimta beigās (ir
pieņemts šos laikus uzskatīt arī par zinātniskās fantastikas dzimšanu) situācija jau bija cita:
autora tiesību pārkāpums jau tika sodīts ar likumu. Tieši ar to var izskaidrot faktu, ka visa
žanra vēsturē tiešu, citu rakstīta teksta fragmentu paņemšana tikpat kā nebija. No otras puses,
nevajag aizmirst, ka dažiem darbiem bija tik uzticīgi fani, ka tie šos darbus zināja gandrīz vai
no galvas. Tie spētu ātri vien atklāt likuma pārkāpējus. Taču, ne jau visi lasītāji ir tik fanātiski
uzticīgi iemīļotajiem autoriem. Pat redaktori, gadās, žurnālos palaiž garām tekstus, kas pa tiešo
kopē kāda cita darbu. Piemēram, angļu žurnālā "The Big Issue" bija publicēts austrāliešu
rakstnieces Džesikas Adamsas stāsts "Aplis", kurā atklāja tiešus aizguvumus no viena agrīna
Agates Kristi darba. Adamsas reputācija bija neglābjami sabojāta...
Tomēr informācijas bada apstākļos līdzīgi incidenti notika arī fantastikā. Hrestomātisks un pēc
visa spriežot - vienīgais tīra plaģiāta piemērs padomju ZF bija Aleksandra Kolpakova romāns
"Griāda". Šajā romānā tika atklātas nedaudz izrediģētas ainas no Žila Verna un Herberta Velsa
(īpaši bija cietis pēdējā darbs - romāns "Kad guļošais modīsies"), tomēr tas nekavēja šī
romāna publikāciju galvenajā padomju skolnieku avīzē "Pioņerskaja pravda".
[Te man jāatzīmē, ka šāds "kauna traips" ir arī latviešu fantastikā. Pirms kara iznākušais Jāņa
Ģirupnieka romāns "Ekspedīcija Zemes dziļumos" ir krievu, padomju rakstnieka Grigorija Adamova
romāna "Zemes dzīļu uzvarētāji" latviskojums, taču burtiski pārceļot veselām nodaļām Adamova
tekstu, pa vidu mēģinot sarakstīt arī kaut ko no sevis, kas, starp citu, iznāk krietni sliktāk. - tulk. piez.]
Skandāls izcēlās pēc tam, kad avīzē "Komsomoļskaja pravda" fantastikas mīļotāji no Maskavas
Pionieru pils bija uzrakstījuši atmaskojošu rakstu. Kolpakovs tomēr nepārtrauca literāta darbību,
kaut arī turpmāk rakstīja zem dažādiem pseidonīmiem. Viņa garstāsta "Mesona adata" parādīšanās
almanahā "Uz sauszemes un jūras" ar pseidonīmu Ļens Koševojs izsauca jaunus apvainojumus
plaģiātā. Jocīgi, bet Kolpakovs arī pats kļuva par plaģiāta upuri, kāda Vsevoloda Jevrejnova stāsts
"Lokvusa fenomens" ir ļoti līdzīgs viņa paša stāstam "Atnācējs".
Kaut gan, nelikumīgu darbību ir jāatšķir no mākslinieciska paņēmiena, kas galvenokārt raksturīgs
postmodernismam - savā darbā ietvert "atiekavotu" kāda cita darba citātu. Kas tas ir? Piemēram,
brāļu Strugacku garstāsts "Pirmdiena sākas sestdienā" sākas ar frāzi "Es tuvojos savam gala
mērķim". Taču tieši to pašu var izlasīt Puškina "Kapteiņa meitiņas" pirmajā rindkopā! Kāpēc
Strugacki aizņēmās šo frāzi no lielā krievu dzejnieka? Nu, ne jau tāpēc, ka pašiem talanta pietrūka.
Visdrīzāk viņi vēlējās uzsvērt laiku saikni, pievērst lasītāju uzmanību sava varoņa psiholoģiskai
līdzībai ar Puškina varoni. Šis paņēmiens nāk jau no antīkiem laikiem. Senās Romas dzejnieki
kombinēja savu priekšgājēju rindas, lai iegūtu dzejoli ar jaunu jēgu (fenomens ieguva pat
nosaukumu "centonu poēzija").
Mūsu dienās tādi autori - postmodernisti kā Mihails Šiškins mierīgi ieslēdz savos romānos pat
visai plašus citu rakstnieku citātus. Robeža starp "atiekavotu" citātu [Tas ir, bez atsauksmes uz
autoru, bez tā vārda iekavās. - tulk. piez.] un kriminālu plaģiātu ir šaura un grūti pamanāma. Par
kritēriju var kalpot pat ne citāta apjoms, bet tā mērķis: ja autors cenšās radīt jaunu jēgu, tad tas
nav nekas slikts. Taču, ja viņa mērķis ir tikai atražot to, kas jau ir bijis - mūsu priekšā ir plaģiāts.
Interesanti, kā šajā sakarā lai vērtē pazīstamā krievu fantastisko darbu ilustrātora Anry darbus?
Uz dažiem viņa zīmētiem grāmatu vākiem zinātāji bez pūlēm atpazīst slavenu Rietumu ilustrātoru
Frenka Frazeti un Borisa Valjeho gleznu fragmentus. Lai gan Anry ir apstrādājis tos fotošopā
un , tā teikt, pārmontējis, tāpēc atšķirības no oriģināla ir būtiskas. Nesteigsimies uzkārt birkas,
piezīmēsim tikai, ka mākslas sfērā acīmredzams plaģiāts atrodams tikpat reti, kā rakstniecībā.

Turpmāk vēl.

[ils]

Pa korifeju pēdām.

Pavisam cita lieta, ja tiek paņemta pasaule un tēli, ko radījusi citu autoru fantāzija. Tas notiek
samērā bieži un parasti par kriminālu netiek uzskatīts. Varianti iespējami dažādi. Pirmkārt, ar
šādiem sacerējumiem nereti blēņojas jaunie rakstnieki, kas atrodas kāda modes noteicēja -
korifeja spēcīgā ietekmē. Tā rodas "fanfiki" - fanu proza. Lielajiem rakstniekiem pret fanfikiem
attieksme parasti ir piedodoša, jo to zemais mākslinieciskais līmenis tikai uzsver oriģināla
priekšrocības. Tajā pat laikā labākie fanfiki pilnīgi droši var tikt publicēti grāmatās: ja runā par
Krievijas praksi, tad daudziem ir zināmi krājumi "Mācekļu laiks" (Strugacku darbu brīvi
turpinājumi), "Dip-skleroze" (pēc S. Lukjaņenko romānu motīviem), "Evials", "Meļina un citas
vietas" (pēc N. Perumova grāmatu motīviem), "Asins likumi" (pēc V. Panova grāmatu motīvierm).
Otrkārt, galvenais radošais motīvs ir vēlēšanās pastrīdēties ar oriģinālu (piemēram, "Ardas
melnā grāmata" un citi Tolkina noliedzēju sacerējumi) vai arī vēlme uzspēlēt ar lasītāju saistošu
intelektuālu spēli ar mērķi izmainīt kādu vecu kultūras stereotipu. Tādas spēles ļoti mīl Kirils
Jeskovs, kura grāmatas "Afranija evanģelijs" un "Pēdējais gredzena nēsātājs" vispār nebūtu
iespējamas, ja nebūtu Jaunās Derības un "Gredzenu pavēlnieka".
Atsevišķi ir jāmin tāda specifiski krieviska parādība, kā pasaules bērnu literatūras klasiķu darbu
pārstādīšana pašmāju augsnē. Faktiski visas populārās XX gadsimta bērnu grāmatas ir Rietumu
autoru darbu pārstāsti. Lazara Lagina "Vecais Hotabičs" ir angļa Filipa Enstija pasakas adaptācija.
Alekseja Tolstoja "Buratino" - Karla Kolodi "Pinokio" pārveidojums. Nikolaja Nosova "Nezinīša
piedzīvojumi" - variācijas par kanādietes A. Hvolsones grāmatas tēmu, šo grāmatu Krievijā izdeva
pirms revolūcijas. Šāds bērnu literatūras "eksporta" apjoms tika sasniegts ne jau tikai tāpēc, ka
PSRS nebija izstrādāta kopēšanas likumdošana. Tam par iemeslu bija arī valdošais uzskats, ka
bērniem grāmatas ir nevis jātulko, bet jāpārstāsta: ikdienas pieredze padomju bērniem pārāk
atšķiroties no ārzemju vienaudžu pieredzes.
Beidzot, vēl viena spekulācija uz populāras, izdomātas pasaules tēmas ir pazīstamu romānu tiešu
turpinājumu radīšana. Šo procesu izdevniecības kā likums stingri kontrolē. Lai Aleksandra Riplija
varētu turpināt Mārgaretu Mičelu, bet Spaiders Robinsons - Robertu Hainlainu, viņiem nācās iziet
rūpīgu atlasi. Jāprecizē, ka Krievijā šis likums ir daudz liberālāks par pasaules praksi. Pie mums
nesodīti iznāca, ne tikai romāns "Rets Batlers" ("neatkarīgs" "Vējiem līdzi" turpinājums), bet arī
grāmata "Grigorija liktenis", kuras centrā - "Klusās Donas" tēlu biogrāfijas. Ja kāds būs tik sparīgs
un uzrakstīs, piemēram, vēl kādu stāstu no S. Lukjaņenko "Sardzēm", tad saukt viņu pie tiesas
būs praktiski neiespējami. Jādomā, ka tikai nevēlēšanās lekt acīs lielajām izdevniecībām attur
avantūristus no šādiem soļiem. Nosacīti ņemtas izdevniecības dusmas jau nenozīmē vienīgi
tiesas darbus. Problēmas ar šādas grāmatas izplatīšanu praktiski būs garantētas.
Krievijas likumdošanas nosacītā lojalitāte ir garantija, ka nekādi tiesas procesi nedraud 12
gadus vecajai Krievijas "rakstniecei" Valērijai Spirandei (cik gan daiļrunīgs pseidonīms), kas
šogad izdevusi fantāzijas romānu "Agramonts". Kā drīz vien izpētīja firmas "Nintendo" spēļu
pielūdzēji, tad viņas romāns ir sīks videospēles "The Legend of Zelda: Ocarina of Time"
pārstāsts, no sērijas par elfa Linka piedzīvojumiem. Valērija pat nepacentās savādāk nosaukt
rases un artefaktus no pirmavota. Rezultātā - skandāls un izdevniecības reputācijas zudums,
tā droši vien vēlējās apdzīt Kristoferu Paolini, kurš 15 gadu vecumā uzrakstīja un pēc četriem
gadiem nopublicēja romānu "Eragons".

Nobeigums sekos.