Pie mums tas nav iespējams?, Plaģiāts fantastikā Opcijas

[ils]

Viss ir plaģiāts. Pat Dievs Tas Kungs radīja Ādamu pēc sava ģīmja un līdzības.
(Aleksandrs Dimā-tēvs.)

Raksts no "Mir fantastiki" novembra numura. Autors Aleksandrs Roife.

Plaģiāta tēma reizi pa reizei uzpeld, apspriežot fantastiskās literatūras jaunumus.
Tā kā par plaģiātu pat runāts Krievijas kriminālkodeksā, tad tā ir ļoti nopietna lieta.
Lai noskaidrotu, ko ar vārdu "plaģiāts" saprot mūsu žurnāla lasītāji, "Mir fantastiki"
savā internetsaitā sarīkoja aptauju. Rezultāti bija šādi:
55,5% lasītāju uzskatīja, ka tas ir tad, kad autors izmanto fragmentus no cita autora
darbiem tieši vai nedaudz pārstrādājot.
30,9% - autors kopē cita autora manieri, stilistiku, strādā pie tādas pat tēmas.
29,0% - autors izmanto pasauli un tēlus, kurus ir izdomājis cits.
16,1% - autors izmanto fantastiskās idejas, kas dzimušas cita galvā.
7,7% - fantastikā plaģiāts principā nav iespējams.
6,8% - nezinu, ko teikt.
Jāsaka, ka tikai vispopulārākais viedoklis sasaucas ar attiecīgo Krievijas kriminālkodeksa
146. pantu, kas paredz sodu no 200 līdz 400 minimālajām algām vai piespiedu darbu
no 180 līdz 240 stundām, vai arī cietumu uz laiku līdz 2 gadiem. Bet autortiesību likums
attiecas tikai uz visu daiļdarbu vai tā daļu, taču ne uz tā atsevišķiem elementiem.
Respektīvi, visas pārējās pretenzijas nenes juridisku segumu, tikai ētisku vai morālu.
Taču tas nav iemesls, lai izslēgtu tās no izskatīšanas, jo mēs gribam izpētīt visas tēmas
nianses. Turklāt fantastikai ir sava specifika: tā ir literatūra par kaut ko neparastu, tātad -
jaunu. Ja jaunumu nav, sižets un tēli ir paņemti no citiem darbiem, tad arī fantastikai būtu
jāiznāk viduvējai. Sāksim tieši ar citu autoru tekstu "aizņemšanos".

Pēc Šekspīra parauga.

Šis neglītais paradums, izrādās, nāk no senas pagātnes. Vēl antīkie autori bez lieka sentimenta
iekļāva citu manuskriptu fragmentus savos darbos. Pat nepārspējamais dramaturgs Viljams
Šekspīrs (par kura esamību daži pat šaubās) ir ticis vairākas reizes pieķerts aizņemoties
veselas ainas no radošā ceha kolēgu darbiem. Apvainojumi viņu nemulsināja un kritiķiem
viņš parasti teica tā: "Šī aina ir kā meitene, kuru es no sliktas sabiedrības esmu ievedis labā".
Tā kā Šekspīra dzīves laikā autortiesību likuma vēl nebija, tad apvainotājiem atlika vien trenēties
nepatīkamu iesauku izdomāšanai plaģiātoram: viņi sauca to par "dzejnieku-mērkaķi" un "vārnu,
kas rotājas ar mūsu spalvām".
Kad sāka attīstīties grāmatu iespiešana, attīstījās arī autortiesības. 19. gadsimta beigās (ir
pieņemts šos laikus uzskatīt arī par zinātniskās fantastikas dzimšanu) situācija jau bija cita:
autora tiesību pārkāpums jau tika sodīts ar likumu. Tieši ar to var izskaidrot faktu, ka visa
žanra vēsturē tiešu, citu rakstīta teksta fragmentu paņemšana tikpat kā nebija. No otras puses,
nevajag aizmirst, ka dažiem darbiem bija tik uzticīgi fani, ka tie šos darbus zināja gandrīz vai
no galvas. Tie spētu ātri vien atklāt likuma pārkāpējus. Taču, ne jau visi lasītāji ir tik fanātiski
uzticīgi iemīļotajiem autoriem. Pat redaktori, gadās, žurnālos palaiž garām tekstus, kas pa tiešo
kopē kāda cita darbu. Piemēram, angļu žurnālā "The Big Issue" bija publicēts austrāliešu
rakstnieces Džesikas Adamsas stāsts "Aplis", kurā atklāja tiešus aizguvumus no viena agrīna
Agates Kristi darba. Adamsas reputācija bija neglābjami sabojāta...
Tomēr informācijas bada apstākļos līdzīgi incidenti notika arī fantastikā. Hrestomātisks un pēc
visa spriežot - vienīgais tīra plaģiāta piemērs padomju ZF bija Aleksandra Kolpakova romāns
"Griāda". Šajā romānā tika atklātas nedaudz izrediģētas ainas no Žila Verna un Herberta Velsa
(īpaši bija cietis pēdējā darbs - romāns "Kad guļošais modīsies"), tomēr tas nekavēja šī
romāna publikāciju galvenajā padomju skolnieku avīzē "Pioņerskaja pravda".
[Te man jāatzīmē, ka šāds "kauna traips" ir arī latviešu fantastikā. Pirms kara iznākušais Jāņa
Ģirupnieka romāns "Ekspedīcija Zemes dziļumos" ir krievu, padomju rakstnieka Grigorija Adamova
romāna "Zemes dzīļu uzvarētāji" latviskojums, taču burtiski pārceļot veselām nodaļām Adamova
tekstu, pa vidu mēģinot sarakstīt arī kaut ko no sevis, kas, starp citu, iznāk krietni sliktāk. - tulk. piez.]
Skandāls izcēlās pēc tam, kad avīzē "Komsomoļskaja pravda" fantastikas mīļotāji no Maskavas
Pionieru pils bija uzrakstījuši atmaskojošu rakstu. Kolpakovs tomēr nepārtrauca literāta darbību,
kaut arī turpmāk rakstīja zem dažādiem pseidonīmiem. Viņa garstāsta "Mesona adata" parādīšanās
almanahā "Uz sauszemes un jūras" ar pseidonīmu Ļens Koševojs izsauca jaunus apvainojumus
plaģiātā. Jocīgi, bet Kolpakovs arī pats kļuva par plaģiāta upuri, kāda Vsevoloda Jevrejnova stāsts
"Lokvusa fenomens" ir ļoti līdzīgs viņa paša stāstam "Atnācējs".
Kaut gan, nelikumīgu darbību ir jāatšķir no mākslinieciska paņēmiena, kas galvenokārt raksturīgs
postmodernismam - savā darbā ietvert "atiekavotu" kāda cita darba citātu. Kas tas ir? Piemēram,
brāļu Strugacku garstāsts "Pirmdiena sākas sestdienā" sākas ar frāzi "Es tuvojos savam gala
mērķim". Taču tieši to pašu var izlasīt Puškina "Kapteiņa meitiņas" pirmajā rindkopā! Kāpēc
Strugacki aizņēmās šo frāzi no lielā krievu dzejnieka? Nu, ne jau tāpēc, ka pašiem talanta pietrūka.
Visdrīzāk viņi vēlējās uzsvērt laiku saikni, pievērst lasītāju uzmanību sava varoņa psiholoģiskai
līdzībai ar Puškina varoni. Šis paņēmiens nāk jau no antīkiem laikiem. Senās Romas dzejnieki
kombinēja savu priekšgājēju rindas, lai iegūtu dzejoli ar jaunu jēgu (fenomens ieguva pat
nosaukumu "centonu poēzija").
Mūsu dienās tādi autori - postmodernisti kā Mihails Šiškins mierīgi ieslēdz savos romānos pat
visai plašus citu rakstnieku citātus. Robeža starp "atiekavotu" citātu [Tas ir, bez atsauksmes uz
autoru, bez tā vārda iekavās. - tulk. piez.] un kriminālu plaģiātu ir šaura un grūti pamanāma. Par
kritēriju var kalpot pat ne citāta apjoms, bet tā mērķis: ja autors cenšās radīt jaunu jēgu, tad tas
nav nekas slikts. Taču, ja viņa mērķis ir tikai atražot to, kas jau ir bijis - mūsu priekšā ir plaģiāts.
Interesanti, kā šajā sakarā lai vērtē pazīstamā krievu fantastisko darbu ilustrātora Anry darbus?
Uz dažiem viņa zīmētiem grāmatu vākiem zinātāji bez pūlēm atpazīst slavenu Rietumu ilustrātoru
Frenka Frazeti un Borisa Valjeho gleznu fragmentus. Lai gan Anry ir apstrādājis tos fotošopā
un , tā teikt, pārmontējis, tāpēc atšķirības no oriģināla ir būtiskas. Nesteigsimies uzkārt birkas,
piezīmēsim tikai, ka mākslas sfērā acīmredzams plaģiāts atrodams tikpat reti, kā rakstniecībā.

Turpmāk vēl.

[Aiva]

Baidos, ka Latvijā tiek tulkots galvenokārt tikai masu patērētājam domātais. Filozofiskais fantasy, kas liek palauzīt prātu, paliek neiztulkots. Gredzenu Pavēlnieks tika iztulkots, jo pēc filmas tas interesētu arī vidusmēra lasītāju. Tas pats par vēl dažu labu tulkojumu. Poters - nu tas ir popularitātes kalngali, to nevarēja laist garām, un līdz ar Poteru protams arī viss kas ir (via ko var vismaz uzdot par) a-la potters.