Pagātnes ēnas, [C] [PZP] Opcijas

[Pūķēns Sāra]

Pasaules apraksts

Nenoteiktas laika joslas, klimata joslas un nesapasīgas dabas zonas, tas ir šīs zemes vistiešākais raksturojums. Bioloģija- šis vārds ir tikai termins vairāk jau džungļi un neizzināmas augu un dzīvnieku sugas.
Piemēram, jūs ejat pa mūžzaļo mežu, vadoties pēc ziemeļzvaigznes un pārejot pāri reģionu robežai, pēkšņi atklājat, ka atrodaties tuksnesī un ziemeļzvaigzne ir jums aiz muguras.
Lielākās pilsētas parasti izvietojas pie ūdenstilpnēm, kaut gan ir izņēmumi:
Talidara – jeb tuksneša pilsēta. Atrodas tuksnešainā vidē, 10km rādiusā no pilsētas atrodas, kas līdzīgs sausai savannai, kas negaidīti pārtop tuksnesī.
Siāna – jeb ledus pilsēta, atrodas sniega un ledus ieskautā vidē.
Eiluna – jeb pilsēta uz ūdens. Atrodas uz jūras cienīga sālsūdens lieluma ezera.
Keina – jeb kalnu pilsēta. Atrodas uz paliela, klinšaina paugura.
Fīna – jeb zaļā pilsēta. Atrodas mūža mežu līdzīgā mežā.

Iedzīvotāji

Cilvēki- paši parastākie cilvēki kādus jūs esat redzējuši: galva, rokas, kājas, viss kā mums.
Lauka cilvēki- šie cilvēki ir uzticami savām mājām un darbam. Viņi baidās aiziet tālāk kā pār apartajām zemes un ciematu robežām, bet tā nav viņu vaina, ir cilvēki, kuri ir aizgājuši un vairs nav atgriezušies, tāpat arī mūžsenā mācība: Paliec, kur esi un ar tevi viss būs kārtībā.
Pilsētnieki- šie cilvēki ir mazliet viltīgāki un neuzticīgāki, bet arī viņi baidās iziet aiz lielajiem pilsētu mūriem. Pilsētnieki nav vairāk attīstīti kā lauku cilvēku, jo pilsētas vēl ir mazas un nestabilas un par to rūpējas valdība.
Teikas vēsta, ka agrāk starp cilvēkiem vēl mituši mitoloģiski tēli un viņi ir dzīvojuši viens otram palīdzot, bet viņi ir aizgājuši, lai paslēptos no kādas spēcīgas varas. Vecie cilvēki vēl apgalvo, ka atceras skaistos eņģeļu spārnus un feniksa skaistās dziesmas, bet visi viņus uzskata par trakiem un jaunā paaudze vairāk rūpējas par nākotni nevis iedziļinās pagātnē, kaut tā nav pārāk veca pagātne.

Dzīves līmenis, iekārta

Valsts iekārta – valstī ir absolūtā monarhija. Valsts sadalās reģionos, pār kuriem ciešā monarha pakļāvībā pārvalda kāds cilvēks –augstākais pārvaldnieks - , bet tā kā reģionu platības mēdz pārsniegts desmitiem tūkstošu platības, katrā pilsētā un ciemā ir galva –pārvaldnieks-.
Augstākais pārvaldnieks – cieši saistīts ar monarhu, mēdz pildīt padomnieku lomu. Galvenais mērķis – ieviest un pieskatīt, lai reģionā tiek ievēroti monarha likumi, nodod atskaites par reģionu. Augstākais reģiona tiesnesis.
Pārvaldnieks – pārvaldīt un rūpēties par savu pilsētu/ciemu, nodod patstāvīgas atskaites augstākam monarham, un ievērot pilsētā/ciemā monarha likumus. Pilsētas/ciema tiesnesis.

Dzīves līmenis – Nostiprinās pilsētu un lauku robežas, kļūst izteiktāka atšķirība starp pilsētnieku un laucinieku, bet ne pārāk liela. Lēnām attīstās zinātne, kas palīdz straujāk progresēt amatniecībai un lauksaimniecībai, bet joprojām nav izplatīta ceļošana/starppilsētu tirgošanās vai arī netiek paplašinātas ciemu/tīrumu robežas.

Sociālais stāvoklis – Visu galva ir karalis jeb valdnieks. Pārējā tauta iedalās divos slāņos:
Augstākais: augstākie pārvaldnieki un to ģimenes, kā arī pārvaldnieki, jo īpaši lielāko pilsētu.
Viduvējais: visi pārējie pilsētnieki un laucinieki, šis slānis sadalās vēl smalkāk un jau attiecas uz noteikto pilsētu/ciemu nevis valsti kā viss visums:
Augšējais: pārvaldnieki, augstas klases amatnieki, bagāti tirgotāji
Vidējais: amatnieki, parasti tirgotāji.
Ciemos iedalījums var teikt nav, parasti ir pārvaldnieks, kurš ir tuvs ar ciema ļaudīm un visi pārējie cilvēki.
Izteiktāks slāņojums ir tikai, ja skatās uz visu valsti kopumā, parasti pilsētās/ciemos šis sadalījums nav tik izteikts, tik augstākā slāņa apciemojumu laikā augšējam slānim ir iespēja iepazīties un kaut kādā veidā kontaktēties ar šo augsto ciemiņu.

Leģenda

Vairāk nekā četrdesmit gadus pār kontinentu valdīja ļaunā burve vai pareizāk ragana. Viņa visos sēja bailes un tumsu. Zeme visos šajos gados neredzēja ne mazāko saules staru, ne ūdens lāsi, tā bija pelēka un saplaisājusi. Cilvēki mira no bada un sērgām, visus bija apņēmis bezspēks cīnīties un pakļāvība, un tikai tie, kas bija pierādījuši savu uzticību raganai, kā atalgojumu saņēma necilu dzīvi, kurā viņi vergoja raganas labā. Bet raganai ar to nepietika, viņa vēlējās vairāk, viņa vēlējās lielāku varu. Jā, viņa bija paverdzinājusi cilvēkus, bet visas pārējās būtnes, kas reiz apdzīvoja šo zemi, raganai kļūstot stiprākai, pameta šo zemi un pārcēlās uz zemi, kuru paši bija radījuši. Tā vairogs, kurš neļāva nevienam ne ieiet, ne iziet no šīs zemes, sargāja šīs mītiskās būtnes no pasaules, kurā viņi agrāk mita, bet ragana vēlējās iekļūt tajā un priekš tā viņai vajadzēja lielāku, varenāku armiju, armiju, kurā vien nebija cilvēki.
Tā viņai radās plāns. Viņas kalpi viņai atveda tikko piedzimušus bērnus, kurus vai nu bija nopirkuši, piespieduši atdot vai vienkārši nozaguši no to mātēm. Bērni jau no to atvešanas brīža tika pakļauti eksperimentiem, kuriem vajadzēja tos padarīt par pārākiem cilvēkiem, kuri kalpotu raganas armijai un būtu galvenais trumpis mītisko būtņu pasaules iekļūšanā un iekarošanā, jo eksperimentos tika izmantoti šo būtņu gēni. Bet pirms 17 gadiem, saules stari pirmo reizi pa ilgiem gadiem aizskāra izkaltušo zemi un nogurušos cilvēkus, maigs lietus apslacīja zemes plaisas un cilvēku rētas, ragana bija uzvarēta. Visi par to pateicās kādam burvim, kurš ilgus gadus bija centies vinnēt raganu, bet vēl klaiņoja baumas, ka raganu vinnējuši tie paši bērni, kurus viņa nozagusi. Stāstīja, ka raganai nevedies ar eksperimentiem un viņa bijusi nikna, vēlējusies jau trīsgadīgos bērnus nonāvēt, kad negaidīti tie vairs nav pakļāvušies raganas pavēlēm, bet sacēlušies pret viņu. Katrā no viņiem parādījušās to spējas, un tie raganu nosvieduši no tās pils, un pēc tam sadevušies rokās, apkārt viņai izveidojuši apli un klusējot to nonāvējuši, pat viņai nepiedurot pirkstu, bet pēc tam katrs aizgājuši uz savu pusi, nepaskatoties viens uz otru. Bērni atgriezušies mājās un sākuši dzīvi, it kā viņi nekad nebūtu nolaupīti, tāpat arī vecāki tos pieņēmuši, it kā tie būtu vienkārši izgājuši pastaigāties. Katrs bērns atgriezies dzīvē, kura tam bijusi pirms tam paredzēta, viens atgriezies savā augsti dzimušajā saimē, bet cits atgriezies pie savas nelaimju apsēstās zemnieku ģimenes.

Šīs dienas [spēlētāju]

Pirms nedēļas tika saņemta vēstule no veca paziņas/drauga, kurš lūdz palīdzību. Vecs vīrs, varētu teikt ap sešdesmit gadiem, lūdz Jūsu palīdzību vēl pēdējā, bet visnotaļ priekš viņa svarīgā ceļojumā, kuru sava vecuma un veselības stāvokļa, kā viņš raksta, dēļ, nevar veikt šo ceļojumu bez palīdzības, un tā kā Jūs viņš ļoti labi pazīst un var uzticēties, viņš lūdz Jūs palīdzēt.
Jūs paši dzīvojat patīkamā reģionā, kur vienmēr spīd saule, vītero putni un tik reizēm zaļos laukus vai pakalnus pārtrauc kāds lapu koku mežs, kuru vairāk varētu nosaukt par lielu puduri. Septiņu dienu laikā, pat no tālākā reģiona nostūra, Jūs varat tikt līdz šī vīra ciemam, kur viņš jūs gaida.





Spēlētāju skaits: 6-10. [3-5 sievietēm un 3-5 vīriešiem, atkarībā no spēlētāju skaita]

Vārds, uzvārds:
Vecums: 18 [visiem ierobežots/viens]:
Stāvoklis sabiedrībā:
Izskata apraksts [bilde, ļoti ieteicams]:
Raksturs:
Ieroči [ne vairāk kā trīs]:
Dzīvnieki:
Pagātnes apraksts:

1 speciāls tēls! Cilvēkiem ar vēlmi uz šo vietu, sazināties privāti pa PZ ar mani.





Vēlu mums visiem veiksmi
Pūķēns Sāra

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 06.11.2007 22:17

[Elony]

Vārds, uzvārds:Parasti saucas Pelēkais. īstais vārds un uzvārds ir Kals Ozolnieks.
Vecums: 18 gadus vecs, ja jau vecums ierobežots.
Stāvoklis sabiedrībā: Grūti teikt. Kopumā tiek uzskatīts par noziedznieku, tātad zemākais stāvoklis, taču reizē ir prasmīgs sava aroda pārstāis, tāpēc savās aprindās pieder pie vidējā slāņa. Zaglis, spiegs, slepkava.
Izskata apraksts: Jauns pusis ar pelēkiem matiem un bālu seju. Viņam ir plānas lūpas un asi sejas vaibsti, taču acis lielas, nedaudz žēlabainas un skropstas garas kā meitenei. Var teikt - piemīlīgs puisītis.
Kaut arī Pelēkais ir slaids, tomēr atlētisku ķermeni.
Parasti nēsā pelēkas drānas. Viņam bieži ir līdzi maska "neparedzētiem gadījumiem". Valkā pelēku apmetni ar kapuci.
(IMG:http://i205.photobucket.com/albums/bb239/elsarels/Cilveeki/Karotaji/knoght-1.jpg)
(IMG:http://i205.photobucket.com/albums/bb239/elsarels/Cilveeki/Karotaji/Picture3-1.jpg)
Raksturs: Skmjš, drūms, nelaimīgs. Vismaz tāds iespaids rodas. Pesimists, garlaicības māksts nihilists. nodarboja ar nelikumīgām darbībām asu izjūtu dēļ, tā cerot atgūt dzīvesprieku. Nav pārāk uzticīgs citiem. Ciena mieŗīgu mūziku un skaistus dabas skatus. ļoti garšo medus.
Ieroči [ne vairāk kā trīs]: Pelēka tērauda zobens. Divi asmeņi - āķi ar ķēdi. Izmanto gan kā metamos, gan kā tuvīņas ieročus, gan lai kaut kur uzrāpties.
Pagātnes apraksts: Dzimis un audzis prastā zemnieku ģimenē. Tēvu sauca Joriks Ozolnieks. Bija liela ģimene, veseli astoņi brāļi un māsas. Kals bija vidējais bērns. Smagi strādāja un pūlējās ģimenes labā, bet tas viņu nepamierināja. Sirdī un dvēselē bija tukšums, kas zēno nomocīja. kad vecākais brālis kļuva pilngadīgs, bet kalam bija 12 gadi, viņš aizbēga no mājām.
Kals devās uz pilsētu keinu, kur kļuv apar kabatzagli, tad par dzīvokļu zagli. Šeit viņš piekļāvās kriminālajām aprindām un tika dēvēts par pelēko savas skumjās ārienes dēļ. Pelēkais no zagļa kļuva par dažādu darbu veicēju. Ja bagātajiem ļautiņiem vajadzēja paveikt kaut ko diskrētu, jeb nelikumīgu vai citāi necienīgu, tad viņi vērsās pie kriminālajiem. Un Pelēkais uzzināja slepenas lietas, nozaga svarīgus priekšmetus un dokomentus, izspiegoja, ievāca informāciju - ko vien nolīdzējs vēlējās. Ja vajadzēja - Pelēkais nogalināja, bet ne sevišķi labprāt. Tāda bija viņa dzīve.
Sava aroda kalngalus Pelēkais nebija sasniedzis, bet viņam vēl visa dzīve priekšā. Un tomēr, viņš sāk pagurt no tā visa. Tas nenesa viņam prieku, viņa dzīvē kaut kā trūka.
Kad sanāca nelielas nepatikšanas ar likuma kalpiem, Pelēkais pameta pilsētu kur tobrīt atradās un devās uz nelielu ciematu atpūsties un padomāt. nepārāk tālu no savas dzimtās vietas.

Šo rakstu rediģēja Elony: 10.06.2008 09:01