Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Snorkes Jaunkund...]

Kriss iesmējās.
Taisnība, taisnība. Viss laikam ir taisnība. Vai grūtnieces tā dara?
viņš tēloja pārsteigumu, tad atšķirībā no Tiamaras iesmējās pilnā balsī.
Njā, tur vajag trennēties, lai uz vietas izdomātu kaut ko iespaidīgu, piemēram, ka nākotnē tev būs trīspadsmit bērnu, un ka tu nevarēsi visus uzturēt, tāpēc aizsūtīsi viņus uz bioloģisko eksperimentu laboratorijām. Vai, ka tev nākotnē būs spožs, izcils darbs, bet tu viņu zaudēsi, jo kāds muļļa būs palaidis tavā darbavietā baumas, ka tu esi narkomāne un izmanīgi būs paslē```` tavā rokassomiņā heroīna paciņu, kā rezultātā tevi apcietinās, un visa tava dzīve sabruks. Apmēram tā.
Kriss ar pēkšņi nopietnu sejas izteiksmi teica, tad sāka smieties.
Viņš atvēra acis no smiekliem, un ieskatījās meitenes zaļajās acīs. Uz viņa lūpām bija patīkams, viegls smaids.
Un kā pašai pareģei likās?
viņš teica, tagad jau atkal nomainījis smaidu uz viltīgo smīnu. Puisis pieliecās un pavisam viegli un maigi noskūpstīja meiteni.
Kad viņš atliecās, uz lūpām atkal bija nebēdnīgais, jautrais smīns.