Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Pūķēns Sāra]

-Neaizmirsti, ka mēs vēl neko par to ezi neesam izlēmuši, jo tu vēl atrodies pētīšanas stadijā, ja pieradīsi, ka neesi, tad nebūsi, vai arī otrādāk.- Krisam sēžoties blakus, viņa vienkārši noteica un apsēdās tā, lai redzeslokā būtu puisis. -Un zini...- Tiamaru izklaidīgi iesāka, uzliekot uz puiša kājas rokas un uz tām atbalstot savu galvu. -...labais samarietis ir tieši tas, kurš visiem palīdz.- Viņa turpināja, zaļajāma cīm no apakšas uzlūkojot Krisu, -Un neaizbildinies ar parastu pieklājību. Mēs tak abi labi apzīstam tevi, ne tā?-