Vienīgi atmiņas., [c][pzp][pg-16] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Meža vidū uzslietās pāris teltīs bija dzirdami klusi šņācieni, ik pa brīdim varbūt arī kāds iekrācās. Pulkstens bija apmēram pus vienpadsmit no rīta. Ārā jau bija silts un saulīte cepināja cauri koku zariem, teltis sāka palikt smacīgas, pieelpotas no iekšienes un pārkarsētas no ārienes. Apkārt jauniešu guļvietām slējās vieni vienīgi koki, šī bija jau otrā diena, kad viņi bija devušies pārgājienā, vēl bija atlikušas divas dienas līdz viņi būs mājās, vismaz tā bija sarunāts. Protams viss bija atkarīgs no vairākuma vēlmēm un iecerēm. Karte norādīja, ka pēc apmēram 5 km ejot pa kādu stigu varēja nonākt pie maza ezeriņa, kurā varēja atveldzēties un nomazgāties.
Pamazām telšu iemītnieki sāka mosties, galu galā bija jāpaēd, jāsapakojās un lēnā garā jādodās tālāk. Putni vīteroja, sūnas zem kājām darbojās kā mīksts paklājs, kuru ik pa brīdim izraibināja vairākas alus pudeles vai čipsu pakas, vietām bija redzamas arī dažas tukšas pudeles ar kādu stiprāku dzērienu. Netālu no lielākās telts atradās grills, kurā iepriekšējā naktī bija mēģināts cept viss pēc kārtas. Atlika vien minēt, vai paģiras jauniešus no rīta mocīs vai nē.

[Līg]

Ezers? Pledēšanās?
Ah, kā viņai patika pavadīt laiku ar šiem jauniešiem. Būt kopā. Klausīties jokos. Smieties.
Evai negribējās domāt par atgriešanos mājās pie snobiskajiem vecākiem. nē, nē., šo te viņa izbaudīs.
No telts tika izvāktas mantas, kas gan tāda izskata meitenei kā Eva bija pat pārāk maz. Taču pie telts meitene apstājās.
Aplaidusi spoži zaļās acis apkārtējiem un norādot uz telti viņa iejautājās.
-Kāds zina kā šo zvēru savaldīt?- lakam jau tipiski. parasti Eva nekad neiet šādos pārgājienos, tāpēc nebija sevišķi peradusi pie šādas dzīves.

Ak jā. Un beidzot parādījās arī kāds to ābolu gribētājs.
Izvilkusi vienu, lielu ābolu no maisiņa un piemiegusi ar aci Eva pasvieda meitenei ābolu.

Šo rakstu rediģēja Līg: 23.10.2007 18:51