Vai SPOKI ir reāli?, Daži tic, citi - nē, bet pārāk daudzi fakti pierāda spoku esamību. Opcijas

[positiv denken]

Es personīgi esmu jutusi spoka klātbūtni, tāpēc - man nav šaubu, ka spoki eksistē un ir reāli.

Iespējams, ka ir labie un ļaunie spoki, taču tikpat iespējams, ka tas atkarīgs no tā, cik jūtīgs ir cilvēks - vai viņš spēj just, uztvert nemateriālo pasauli vai vēl nav gatavs ar to sastapties.

Manā skolā mūsu skolas spoks dzīvo jau sen. Neko ļaunu viņš gan nedara - vēlās vakara stundās, kad kāds sēž pie datora, viņš mēdz skaļi staigāt, virināt aizslēgtas durvis, apsviest krūzē tējkaroti uz otru pusi. Interesantākais, ka viņa skatienu var just - skaidri sarotams, ka neesi telpā viens.

Reiz viņš nošķaudījās, kad apkopēja slaucīja kādu stūri zem kāpnēm, esot pilnīgi viena pati. Tajā stūrī nebija ne dzīvas būtne - ne pat sīkākās peles vai aizmaldījušās eža!!!

Bija reize, kad viņš pieklauvēja pie durvīm no iekšpuses, bet telpa bija aizslēgta un tukša... Vispār, ir pierasts pie viņa, kolektīvs ar viņu vienkārši rēķinās!

[Violettā Lelle]

Es esmu sasodīti labi pārliecināta ateiste (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

Un tieši tādēļ mans gadījums man šķiet vēl nereālāks, jo tas liek man pārskatīt no jauna visu savu pozīciju dzīvē, sabiedrībā un savā viedoklī.

Kāds tad ir šis gadījums?
Brr.. skudriņas parādās man, vien atceroties.

Tātad - mana ome dzīvo Rīgā, trīsistabu dzīvoklī. Netālu no mana un mātes dzīvokļa. Protams, ka bērnībā [un arī tagad reizēm] bieži ciemojos pie omes. Bet problēma bija tā.. ka man bija nežēlīgi bail no vienas istabas. Faktiski.. tā pat nebija istaba, bet drīzāk ''skapis ar durvīm'' (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)
Diemžēl šis ''skapis'', ar nelielo telpu iekšā, bija tieši pie ārdurvīm, līdz ar to, lai kādam atvēru ārdurvis, vajadzēja nostāties tam ''skapim'' pretī. Vienmēr, kad tur nostājos, man pārskrēja skudriņas pār muguru. Es biju pārliecināta, ka tur kāds ir.. + durvis vienmēr tur bija vaļā, ne pavisam, bet nedaudz. Par šīm bailēm nevienam, saprotams, neteicu. Par mani tā jau ņirgājās, ka man bail no insektiem, tādēļ jo īpaši par šo teikt nevienam nevēlējos.
Bet vienu dienu [cik tipisks sākums visos stāstos, kurš ievada galveno, baiso domu, ne? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) ] es sēdoju ar savu omi viesistabā, un mēs sākām diskutēt par Dievu. Mana ome ir ļoti ticīga, tādēļ diskusija pārvērtās strīdā, līdz viņa man paziņoja, ka arī viņa dzīvoklī ir kaut kas Tā Kunga Valstības. Viņas dzīvoklī, tajā ''skapī'' dzīvo mazs zēns.
Es gandrīz sirdsrieku ķēru, to dzirdot!
Viena lieta ir just kāda klātbūtni, bet pavisam kas cits - dzirdēt par šī ''kāda'' esamību reālajā dzīvē!
'
Tā nu tagad bes cenšos uzturēties pēc iespējas mazāk omes dzīvoklī un daudz par šo nedomāt, jo man patīk būt ateistei, lai gan, tādai esot, es noliedzu pašas sajūtas, kurās nešaubos, un tās ir - kaut kas tajā ''skapī'' ir, un tie nav tikai krāmi. Tur ir kaut kas vairāk, bet zināt to es nevēlos. Tāda ir mana izvēle.

Šo rakstu rediģēja yuptuu: 21.10.2007 17:59