Dēkaiņi, [C], [GP], [HP] Opcijas

[Bizii van Dope]

Jūras ūdens bija praktiski gluds kā spogulis. Tikai šur tur uzņirbēja pa kādam viļņu kuprītim. Vai nu noslēpumaina kuģa radītiem, vai nu arī kāda neredzama ūdens dzīvnieka izraisītiem.
Ūdens bija dzidrs un skaidri atspulgoja katra atslpulgu, taču tas arī bija kā vāks un nodalīja svešo virszemes pasauli no pavisam svešatnīgās ūdens pasaules.
Nevienam nebija izdevies caurskatīt ūdens virsmu. Un neviens tātad nezināja, kas slēpjas ūdenī. Un, ja, ko nebija lemts uzzināt, tad labāk izturēties pret to kā pret kaut ko tādu, kas nepastāv un nav.
Un tā te tas arī bija. Pelēkos un visādos citādos apmetņos ieslēpušies tēli steidzās uz kaut kurieni un kā sapņu ilūzija izplēnēja putukrēmīgajā miglā, kas klāja savādo jūru un ostu.
Šī, cik varēja noprast bija osta, jo šur tur no miglas iznira pa kādam kuģa mastam, buru fragmentam vai kuģa apveidam, taču neko par noslēpumaino vietu tas nestāstīja.
Paskatoties uz aizmuguri varēja saredzēt kādas brūnas divstāvu mājas jumtu.
Pie krastmalas stāvēja divas mucas. Neviens gājējs nelikās par tām ne zinis un pat nedomāja par zagšanu.
Migla slēpa šo piejūras vietu vai miestu no septiņiem svešinieku stāviem gaisīgajā parādībā…

Šo rakstu rediģēja sirds1: 14.10.2007 11:52

[Eņģeļu gūstekne]

Vecais vīrs padeva Adrianam mazu, tumšbrūnu ādas maisiņu, kurā šķindēja zelta monētas.
Es tev dodu divas dienas, lai Lilianna būtu mirusi, vai es skaidri izteicos?
Elfs paņēma maisiņu, pameta to gaisā, noķēra un tad iebāza to kabatā.
Uzskati, ka lieta darīta uz mani tu vari paļauties.
Apmetņa tumšzaļajā kapuces radītajā tumsā pavizēja divas viltīgas, košas, zaļas acis. Jūstess jau grasījās doties prom, kad vīra vecišķā plauksta uzgūla uz elfa muguras.
Straujš pagrieziens, Adrians paskatījās uz veci.
Jā?
Īss un aprauts jautājums tika vērsts pret vīru, kurš neko neteikdams iespieda puisim plaukstā vēstuli, puiša sejā ielija neizpratne.
Man šo vēstuli piegādāja šorīt, lai atdodu pirmajai personai, kas taisās nākt pie manis. Šķiet, ka rakstītājs zināja, ka tas būsi tu.
Pēc šiem vārdiem vīrietis piecēlās no sava krēsla un aizgāja, neko nesaprasdams aizgāja arī Adrians.

Bija pagājušas vairākas stundas, kopšs slepkava bija atvēris vēstuli, brīnumaini, bet tā patiesi bija adresēta tieši viņam, Jūstess ilgi bija lasījis un pārlasījis vēstules tekstu, līdz sapratis kas un kā.
Puisis nosmīnēja un savā galvā automātiski piekrita šai avantūrai.
Pēc tam ātri un tīri nobeidzis sievieti Adrians bija dabūjis visu vajadzīgo ceļam noskaitīja burvju vārdus.

Nozibsnīja spilgta gaisma un Adrians juta kā viņa ķermenis un saprāts tiek pārrauts uz citu dimensiju, mirklis un vieglajos zābakos tērptās kājas sajuta cietzemi. Migla valdīja visapkārt, tumšzaļais apmetnis uzvilkts pāri vieglajām, zaļajām elfu bruņām slēpa elfa seju, jo kapucis bija pārlikts pāri galvai. Būtnes izmētātas pa ielu kaut ko gaidīja, minēto Maglēru? Puisis par to nezināja. Lēnām viņš tuvojās personām kad pēkšņi skatienam pavērās pazīstama seja-Dernolls. Jūstess pieskrēja pie pie elfa un burtiski vai uzleca viņam virsū.
Dernij, tu arī esi te?
Viņš iesaucās pa pusei priekā, pa pusei pārsteigumā.