Medusa IV [WH 40k] [BP], Nākotnē ir tikai karš. Opcijas

[Hworang666]

Planēta: Medusa IV
Datums: 40’000 gada 31. septembris.
Atrašanās vieta: Altlāzijas džungļi.
Attālums līdz mērķim: 13 km.

Tieši šādu skatu savā GPS redzēja kapteinis Ergo... Teju iegrimis nostaļģijā, viņš plānoja, kā aizkļūt līdz kuģim, kuru bija atsūtījuši glābēji. Vairāk kā diennakti viņi bija bēguši un visādi citādi centušies izvairīties no, viņaprāt, briesmīgākās sērgas visumā - Tiranīdiem... Nevienam pat nebija laika apraudāt bojāgājušos biedrus. Viņi katru stundu, katru minūti, cīnījās par savu izdzīvošanu šajos džungļos, kur, izņemot tās “nolādētās, pāraugušās ķirzakas”, viņiem traucēja arī karstais laiks, daudzi rāpuļi un purvāji... Ar viņu palikuši bija vairs tikai 23 vīri, kas arī bija noguruši, bet vēl arvien cīnījās plecu pie pleca, balstot viens otru... Bezcerība pieauga un kapteinis gandrīz atkal iegrima nostaļģijā, kad pēkšņi aiz muguras nočabēja lapas. Vīri, uzmanību! Viņš pieklusināti nosaucās un visi kājinieki sastinga kaujas gatavībā. Tieši laikā, lai atklātu uguni uz tiem 12 tiranīdu kājiniekiem, kas iznira no krūmiem. Apšaudi pavadīja cilvēku kaujas bļāvieni un kropli gārdzieni, kas radās ķirzakveidīgajiem radījumiem mirstot. Kāds cietušais? Ievainotais? Kapteinis pārjautāja pēc 30 sekundēm pilnīga klusuma. Šīs būs garākās dienas manā mūžā... viņš paspēja nodomāt, pirms no krūmiem izskrēja vēl 13 tiranīdi. Visi 24 kaujinieki atklāja uguni un pēc īsa mirkļa viss bija beidzies. Vismaz tā varēja šķist. Kad kapteinis pacēla galvu, lai pārlūkotu kādi ir zudējumi, aptuveni 12 metrus no viņiem atskanēja lūztoša koka skaņa. Vīri, ieņemt pozīcijas! Viņš nokliedzās. Visi izkārtojās "trijstūrī". Priekšā 2 rindās sastājās izdzīvojušie kājinieki (pēc skaita 16), aiz viņiem uzmanīgi ievietojās abi divi "smagie" un aiz viņiem pēdējie pieci snaiperi. Bija skaidri dzirdams, ka tuvojas kaut kas lielāks nekā parastie Tiranīdi. Koki brakšķēja jau daudz tuvāk un kapteinis pieklusinātā balsī noteica, 5 metri, sagatavojaties! Pēkšņi koku brakšķēšana gluži vai pārtrūka. Iestājās kapa klusums. Pāris kājinieki sāka nervozi skatīties uz visām pusēm. Pēkšņi sāka likties, ka krūmi čab gandrīz no visām pusēm. Pārkārtoties! nokliedzās Ergo un vīri pārkārtojās aplī, kura ārpusi veidoja kājinieki. Pēkšņi atskanēja skaļš kauciens, kas lika asinīm gluži vai sastingt. No visām pusēm uzbruka Tiranīdi, bet, kā nelaimi nesošs tuvojās arī viens no viņu spēcīgākajiem ieročiem... "Liktors" Kārtējais uzbrukums bija sācies...

[Malduguns]

Brāļa apskāviens Šarlotei lika pasmaidīt. Viņu attiecības vienmēr bija bijušas tik tuvas un draudzīgas, ka nezinātāji viņus pat norutēja par dzīvesbiedriem, ne brāli un māsu.
-Man arī prieks, ka esi vesels, stipri sāp?-Šarlote nočukstēja.
Meitene atglauda matu šķipsnas projām no netīrās sejas. Zilās acis tajā dzirkstīja un tajās varēja redzēt smaidu.
-Kas vairs skaita tos, kurus nogalina. Tas vienkārši ir grautiņš, nekas vairāk,-Šarlote pasmaidīja par brāļa jautājumu.-Drīzāk, kā tad tev pašam veicās?-viņa vaicāja. Šarlote nopētīja brāļa sānu, pa kuru bija trāpījis Tiranoīds. Ārēja lūzuma nebija un tas mazliet nomierināja, tomēr lauztas ribas bija lauztas ribas un tas nebija pārāk patīkami.