Brīvie un pakļautie Opcijas

[ils]

Maksima Vižlakova raksts no žurnāla "Mir fantastiki" 2007. gada septembra numura. [Tā kā tulkojot no krievu valodas man pie rokas nebija GP latviešu izdevums, un tajā jau pielikumu tāpat nav, tad daļu no īpašvārdiem rakstu pēc savas saprašanas – ila piez.]

Viduszemes necilvēcisko rasu valstis.

Viduszeme. Laikam šodien nav neviena cilvēka, kas kaut ko nezinātu par Džona R.R. Tolkina
"Gredzenu pavēlnieku". Klasiskais fantāzijas romāns, žilbinoša ekranizācija, daudzas spēles -
un protams, arī raksti žurnālā "Mir fantastiki", kas atklāj jums visdažādākās Viduszemes puses.
Necilvēciskās rases ir viena no galvenajām fantāzijas rozīnītēm un iedomāties Viduszemi bez
elfiem, rūķiem, hobitiem, orkiem vispār nav iespējams. Turklāt šīs rases atšķiras ne tikai ar ārējo
izskatu vai paradumiem. Katrai Tolkina rasei ir sava valoda, savs pasaules uzskats, beidzot,
sava valsts iekārta.

Elfi: despoti un gudrie.

Hronoloģija.

Līdz pirmajai ērai. Elfu atmošanās. Daļa no ciltīm pārceļas uz Valinoru. Viduszemes rietumos, Beleriandā sindari dibina Doriatu un Falasas ostas. Elfi apmetas arī Lorienas un Krēslaines mežos.
Pirmā ēra – elfu valstu uzplaukuma posms. Visi notikumi, kas šajā laikā notiek Viduszemē tādā vai citādā veidā ir saistīti ar elfiem.
PĒ 1. gads. Noldori atgriežas Beleriandā.
PĒ 100. gads. Dibināta Norgotronda.
PĒ 126. gads. Uzcelta Gondolina.
PĒ 472. gads. Falasas ostu krišana. To iedzīvotāji bēg uz Balaras salu.
PĒ 495. gads. Norgotronda sagrauta.
PĒ 505. gads. Doriats izpostīts.
PĒ 510. gads. Pēdējā elfu cietokšņa Gondolinas krišana.
PĒ 583. gads. Dusmības karš. Belerianda applūdusi. Daudzi elfi dodas uz Rietumiem.
Otrajā ērā elfu Viduszemē paliek aizvien mazāk. Viņi paliek jūtams spēks pasaules arēnā, taču pretoties ienaidniekiem spēj tikai kopā ar cilvēkiem un rūķiem.
OĒ 1. gads. Dibinātas Lindona un Mitlonda.
OĒ 750. gads. Pie Khazaddumas Rietumu vārtiem dibināta Eregiona.
Līdz OĒ 1000. gadam. Tranduils kļūst par Krēslaines elfu karali.
OĒ1697. gads. Saurons izposta Eregionu. Elronds dibina Rivendelu.
OĒ 3430. gads. Elfi un numenorieši noslēdz Pēdējo Savienību.
OĒ 3441. gads. Pēdējās Savienības karaspēks sakauj Sauronu.
Trešajā ērā jaunas elfu valstis nerodas, bet viņi paši kā likums dzīvo noslēgti dažos anklāvos – Rivendelā, Lorienā, Krēslainē.
Ceturtā ēra – cilvēku laikmets. Elfu valstis pārstāj eksistēt, vairums elfu pamet Viduszemi.

Sabiedriskā iekārta.

Ja neskaita cilšu-ģinšu stadiju, tad elfu pārvaldes forma nemainās – neierobežota monarhija. Pirmajā ērā elfu valdniekiem patiešām pieder neierobežota vara, tas atnes daudz ļauna. Piemēram, var minēt Feanora nepakļāvīgo garu vai Tingola despotisko raksturu. Arī noldoru vēsture Viduszemē sākās likumsakarīgi – ar dumpi.
Beleriandas karte atgādina feodālo valstu lupatu segu, taču klasikais feodālisms elfu zemēs tā arī neizveidojas. Ir kaut kāds Lielkņaza analogs: par pirmo noldoru valdnieku tiek uzskatīts Feanors. Otrajā ērā visi elfi par galveno atzīst Gilgaladu, Trešajā – Elrondu.
Attiecības starp elfiem Pirmajā ērā variē no brālīgām savienībām līdz atsvešinātībai ( Tingols aizliedz padotajiem sarunāties kvenja – noldoru valodā) un pat ķildām (te „izceļas” Feanora dēli, kuru galvenais varoņdarbs – Doriata izpostīšana). Pēc Dusmības kara elfi apvienojas ap vairākiem līderiem, vairs ne despotiem, bet gudriem valdniekiem. Iemesli ir vienkārši: no vienas puses, eldaru Viduszemē kļūst mazāk, no otras puses, viņi daudz ir iemācījušies no Pirmās ēras rūgtās pieredzes.
Stingra sociāla noslāņošanās elfiem netiek novērota. Protams, mednieks nav līdzīgs karalim, taču starpība starp viņiem ir daudz mazāka, nekā pie cilvēkiem.
Pēc visa spriežot elfu sabiedrība bija stipri viendabīga, īpaši kultūras un intelektuālā plāksnē. Vienīgais „”vienkāršo ļaužu” elfu piemērs ir sastopams „Hobitā”, taču, neskatoties uz šo izņēmumu, eldari atgādina īstus „gara aristokrātus.”

Ekonomika.

Elfu valstu ekonomika ir tumša bilde. Senatnē eldaru ciltis varēja apgādāt sevi ar medībām, bet no kā dzīvoja veselas karalistes – nav skaidrs. Grūti iedomāties elfu, kas dzen vagas un rušinās dobēs. Pirmajā ērā elfiem kalpoja cilvēki, kas arī nodarbojās ar zemkopību. Pēc tam elfi atvirzījās no cilvēkiem, bet tirdzniecības saites palika. Tikai ar ko viņi tirgojās? Zināms, ka noldori bija izcili kalēji un juvelieri, taču kā ekonomikas pamats tas varēja kļūt tikai Eregionam.

Par citām ciltīm turpinājums sekos.

[Erasmus]

Te tiek darīts tieši tas, kas Tolkīnam nekad nav paticis un ko viņš ir lūdzis nedarīt attiecībā uz saviem darbiem - nemeklēt nevajadzīgas alegorijas un paralēles ar mūsdienām un mūsu vēsturi.

Tālāk, par dažiem labiem apgalvojumiem tekstā.

Ir kaut kāds Lielkņaza analogs: par pirmo noldoru valdnieku tiek uzskatīts Feanors. Otrajā ērā visi elfi par galveno atzīst Gilgaladu, Trešajā – Elrondu.

Pirmais Noldoru High King nav Feanors, bet gan viņa tēvs Finve. Nākamais pēc tēva nāves ir Feanors. Pēc Feanora nāves tituls pienācās viān dēlam Maedrosam, bet viņš atteicās un par High King kļuva Fingolfins. Pēc Fingolfina nāves par karali kļūst Fingons, bet pēc viņa - viņa brālis Turgons, kura titulam gan bija tikai tituliska nozīme, jo pat paši Noldori nezināja, kur atrados Gondolina un Turgons. Pēdējais Karalis bija Gil-Galads, pēc viņa šis tituls vai netika lietots, pat ne kā tituls.

Pirmajā ērā elfiem kalpoja cilvēki, kas arī nodarbojās ar zemkopību.

Cilvēki elfiem nekad nav kalpojuši. Elfu un cilvēku attiecības bija drīzāk skolēna-skolotāja tipa vai līdzvērtīgās pozīcijās, bet jebkurā gadījumā - nekad nav bijis cilvēku kalpu / elfu saimnieku modelis.

Piemēram, Dains II nespēja aizliegt Balinam doties uz Moriju, kaut arī šeit varēja nospēlēt lomu tas, ka Balins piederēja pie karaliskas dzimtas.

Muļķības. Pirmkārt, Dains bija no tās pašas dzimtas, kuras Balins, otrkārt neviens, ne rūķis, ne elfs vai kāds cits nevarētu aizliegt brīvam rūķim doties uz vietu, kas praktiski ir pamesta un nevienam nepiederoša, bet teorētiski ir šī rūķa pilntiesīgas mājas.

Elfi, rūķi, hobiti nemainās, tiem nepatīk revolūcijas un reformas.

Riiiight.
Elfi, precīzāk Noldori škiet varētu pretendēt uz dumpīgākās un revolucionārākās Ardas tautas statusu - vismaz viņi ir vienīgie, neskaitot pašu Morgotu, kas tik tieši un nekaunīgi spēj runāt un darboties pretī Valariem.
Rūķi? Rūķi varbūt nav tik revolocionāri, bet varbūt par iemeslu ir tas, ka viņi ir dikten noslēpumaini un daudz ko gluži vienkārši nestāsta. Anyway, rūķu tieksme nepārtraukti rakties dziļāk un dziļāk liecina drīzāk par vēlmi nepārtaukti attīsties un virzīties uz priekšu, nevis vēlmi nemainīties.
Hobiti. Hobiti varbūt arī ir diezgan tradicionāli un pastorāli idilliski, bet nevarētu teiokt, ka šiem nepatiktu revolūcijas, reformas, pārmaiņas. Arī šie ir strādājuši visādus darbus un nedarbus, kurus varam klasificēt kā revolūcijas vai reformas, vai tautas valodā runājot - pārmaiņas. Parcelšanās no Anduīnas krastiem uz nemaz ne tik tuvajiem Eriadoras līdzenumiem vai sacelšanās pret Sarumana kundzību, piemēram.