Brīvie un pakļautie Opcijas

[ils]

Maksima Vižlakova raksts no žurnāla "Mir fantastiki" 2007. gada septembra numura. [Tā kā tulkojot no krievu valodas man pie rokas nebija GP latviešu izdevums, un tajā jau pielikumu tāpat nav, tad daļu no īpašvārdiem rakstu pēc savas saprašanas – ila piez.]

Viduszemes necilvēcisko rasu valstis.

Viduszeme. Laikam šodien nav neviena cilvēka, kas kaut ko nezinātu par Džona R.R. Tolkina
"Gredzenu pavēlnieku". Klasiskais fantāzijas romāns, žilbinoša ekranizācija, daudzas spēles -
un protams, arī raksti žurnālā "Mir fantastiki", kas atklāj jums visdažādākās Viduszemes puses.
Necilvēciskās rases ir viena no galvenajām fantāzijas rozīnītēm un iedomāties Viduszemi bez
elfiem, rūķiem, hobitiem, orkiem vispār nav iespējams. Turklāt šīs rases atšķiras ne tikai ar ārējo
izskatu vai paradumiem. Katrai Tolkina rasei ir sava valoda, savs pasaules uzskats, beidzot,
sava valsts iekārta.

Elfi: despoti un gudrie.

Hronoloģija.

Līdz pirmajai ērai. Elfu atmošanās. Daļa no ciltīm pārceļas uz Valinoru. Viduszemes rietumos, Beleriandā sindari dibina Doriatu un Falasas ostas. Elfi apmetas arī Lorienas un Krēslaines mežos.
Pirmā ēra – elfu valstu uzplaukuma posms. Visi notikumi, kas šajā laikā notiek Viduszemē tādā vai citādā veidā ir saistīti ar elfiem.
PĒ 1. gads. Noldori atgriežas Beleriandā.
PĒ 100. gads. Dibināta Norgotronda.
PĒ 126. gads. Uzcelta Gondolina.
PĒ 472. gads. Falasas ostu krišana. To iedzīvotāji bēg uz Balaras salu.
PĒ 495. gads. Norgotronda sagrauta.
PĒ 505. gads. Doriats izpostīts.
PĒ 510. gads. Pēdējā elfu cietokšņa Gondolinas krišana.
PĒ 583. gads. Dusmības karš. Belerianda applūdusi. Daudzi elfi dodas uz Rietumiem.
Otrajā ērā elfu Viduszemē paliek aizvien mazāk. Viņi paliek jūtams spēks pasaules arēnā, taču pretoties ienaidniekiem spēj tikai kopā ar cilvēkiem un rūķiem.
OĒ 1. gads. Dibinātas Lindona un Mitlonda.
OĒ 750. gads. Pie Khazaddumas Rietumu vārtiem dibināta Eregiona.
Līdz OĒ 1000. gadam. Tranduils kļūst par Krēslaines elfu karali.
OĒ1697. gads. Saurons izposta Eregionu. Elronds dibina Rivendelu.
OĒ 3430. gads. Elfi un numenorieši noslēdz Pēdējo Savienību.
OĒ 3441. gads. Pēdējās Savienības karaspēks sakauj Sauronu.
Trešajā ērā jaunas elfu valstis nerodas, bet viņi paši kā likums dzīvo noslēgti dažos anklāvos – Rivendelā, Lorienā, Krēslainē.
Ceturtā ēra – cilvēku laikmets. Elfu valstis pārstāj eksistēt, vairums elfu pamet Viduszemi.

Sabiedriskā iekārta.

Ja neskaita cilšu-ģinšu stadiju, tad elfu pārvaldes forma nemainās – neierobežota monarhija. Pirmajā ērā elfu valdniekiem patiešām pieder neierobežota vara, tas atnes daudz ļauna. Piemēram, var minēt Feanora nepakļāvīgo garu vai Tingola despotisko raksturu. Arī noldoru vēsture Viduszemē sākās likumsakarīgi – ar dumpi.
Beleriandas karte atgādina feodālo valstu lupatu segu, taču klasikais feodālisms elfu zemēs tā arī neizveidojas. Ir kaut kāds Lielkņaza analogs: par pirmo noldoru valdnieku tiek uzskatīts Feanors. Otrajā ērā visi elfi par galveno atzīst Gilgaladu, Trešajā – Elrondu.
Attiecības starp elfiem Pirmajā ērā variē no brālīgām savienībām līdz atsvešinātībai ( Tingols aizliedz padotajiem sarunāties kvenja – noldoru valodā) un pat ķildām (te „izceļas” Feanora dēli, kuru galvenais varoņdarbs – Doriata izpostīšana). Pēc Dusmības kara elfi apvienojas ap vairākiem līderiem, vairs ne despotiem, bet gudriem valdniekiem. Iemesli ir vienkārši: no vienas puses, eldaru Viduszemē kļūst mazāk, no otras puses, viņi daudz ir iemācījušies no Pirmās ēras rūgtās pieredzes.
Stingra sociāla noslāņošanās elfiem netiek novērota. Protams, mednieks nav līdzīgs karalim, taču starpība starp viņiem ir daudz mazāka, nekā pie cilvēkiem.
Pēc visa spriežot elfu sabiedrība bija stipri viendabīga, īpaši kultūras un intelektuālā plāksnē. Vienīgais „”vienkāršo ļaužu” elfu piemērs ir sastopams „Hobitā”, taču, neskatoties uz šo izņēmumu, eldari atgādina īstus „gara aristokrātus.”

Ekonomika.

Elfu valstu ekonomika ir tumša bilde. Senatnē eldaru ciltis varēja apgādāt sevi ar medībām, bet no kā dzīvoja veselas karalistes – nav skaidrs. Grūti iedomāties elfu, kas dzen vagas un rušinās dobēs. Pirmajā ērā elfiem kalpoja cilvēki, kas arī nodarbojās ar zemkopību. Pēc tam elfi atvirzījās no cilvēkiem, bet tirdzniecības saites palika. Tikai ar ko viņi tirgojās? Zināms, ka noldori bija izcili kalēji un juvelieri, taču kā ekonomikas pamats tas varēja kļūt tikai Eregionam.

Par citām ciltīm turpinājums sekos.

[ils]

Tumšās karalistes: bez gaismas stariņa.

Hronoloģija.

Morgots liek pamatus saviem cietokšņiem vēl pirms Pirmās ēras sākuma: vispirms -
Utumno (sagrauta elfu mošanās laikos), pēc tam - Angbanda.
PĒ 583. gads. Dusmības karš. Angbanda iznīcināta, Morgots padzīts no pasaules.
Otrajā ērā Morgota piekritēji ir izkaisīti pa Viduszemi. Daži radījumi ir pārvērtušies mežoņos,
dažas orku ciltis dzīvo pirmatnējās kopienas sabiedrībā, taču galvenā daļa pakāpeniski
apvienojas ap Sauronu.
OĒ 1000. gads. Dibināta Mordora.
OĒ 3261. gads. Saurons padodas numenoriešiem, viņa novads paliek tukšs.
OĒ 3320. gads. Pēc Numenoras krišanas Saurons slepeni atgriežas Mordorā.
OĒ 3429. gads. Viņš uzbrūk Gondorai.
OĒ 3441. gads. Mordora nokļūst Gondoras kontrolē.
Trešajā ērā tumsu pievelk divi centri: Saurons un Sarumans.
TĒ 1050. gads. Krēslaines dienvidos Saurons būvē Dolgulduru: uz Mežu krīt Ēna.
TĒ 1300. gads. Angmaras - nazgulu karalistes - dibināšana.
TĒ 1974. gads. Angmaras spēki iznīcina Ziemeļu kņazistes atliekas.
TĒ 1975. gads. Angmara tiek izpostīta.
TĒ 1980. gads. Nazguli atgriežas Mordorā un izspiež no tās Gondoru.
TĒ 2002. gads. Mordorai tiek pievienota Minasmorgula, bijusī Minasitila.
TĒ 2759. gads. Sarumans apmetas Izengardā.
TĒ 2941. gads. Saurons padzīts no Dolgulduras un atgriežas Mordorā.
TĒ 3018. gads. Gendalfs atklāj Sarumana nodevību.
TĒ 3019. gads. Saurona un Sarumana impēriju bojā eja.
Ceturtajā ērā vairums Austrumu un Dienvidu cilvēku tautu, kas iepriekš kalpoja Sauronam,
noslēdz mieru ar uzvarētājiem. Orki un citi neradījumi pakāpeniski tiek iznīcināti.

Sabiedriskā iekārta.

Angbanda, kā senatnes impērija ir vairāk ēpiska un grandioza. Morgota valdīšanas
stūrakmeņi - despotisms un cietsirdība. Kā Persijas valdniekam viņam ir satrapi, kam ir
arī sava noteikšana: Saurons, balrogs Gotmogs, pūķis Glaurungs.
Saurons un Sarumans attīsta Morgota ieceres. Aprakstot viņu valstis, Tolkins parāda
totalitāras valsts universālu modeli, kur personība ir pilnīgi pakļauta režīmam. Atšķirībā
no Morgota, Sarumanam un Sauronam nav rokaspuišu - tikai vergi. Pat varenajiem
nazguliem nav savas gribas.
Abi valdnieki valda pa savam. Saurons nežēlīgi soda nepaklausību, viņam kalpo aiz bailēm.
Baradduras cietums - vieta, no kuras neatgriežas. Līdzību ar totalitāru diktatoru papildina
galvenais atribūts, vienlaikus arī izskats un Saurona vārds - Visuredzošā Acs.
Acs redz ne tikai aiz Mordoras robežām, bet arī tās iekšienē, izsekojot vergus. Kā lai tur
neatceras Lielo brāli...
Sarumans, dzimis politiķis, rīkojas viltīgāk. Izengardas vergi neapzinās, ka viņi ir vergi.
Urukhaji lielās, ka Baltā Delna baro viņus ar cilvēku gaļu, bet dunlandieši tic, ka ved
taisnīgu karu pret "okupantiem" rohaniešiem. Sarumana totalitārisms ir sasniedzis kvalitatīvi
jaunu līmeni, tas ir apslēpts, aizplīvurots. Mags neapspiež gribu, bet iemidzina to, manipulē
ar apziņu. Sarumana apburošā balss ir viņa politikas simbols. Jā, gan Morgots, gan Saurons
izmanto melus - ko vien ir vērta numenoriešu samaitāšana! - taču biežāk viņi izmanto rupju
spēku. Sarumana vara balstās uz "piārkampaņām": tas, cik ilgi viņš apmāna Balto Padomi
un izliekas par Rohanas draugu, dubultspēle ar Sauronu un saruna jau izpostītajā Izengardā...
Šajā sistēmā orki ir tikai milzu mehānisma zobratiņi. To vieta atkarīga no fiziskajām dotībām:
lielie un spēcīgie kļūst par karavīriem (uruk), sīkie - par melnstrādniekiem (snaga). Var atcerēties arī Sarumana eksperimentus, lai radītu uruk-hai - totalitārās valsts "superkareivjus".

Ekonomika.

Mordoras ekonomika ir daudzveidīga: šeit ir attīstīta gan lauksaimniecība, gan rūpniecība.
Zemi apstrādā vergi - Mordoras dienvidos, pie Nurnas jūras. Rūpniecība kā tāda "Gredzenu
pavēlniekā" nav attēlota, taču ir skaidrs, ka tā pastāv un ļoti liela: milzu armijas ir jānodrošina ar
ieročiem, kuru kalšanai ir vajadzīgas gan smēdes, gan raktuves. Iespējams, izejvielas un visai
lielu pārtikas daļu piegādā Mordoras vasaļi. Un, protams, ne pēdējo vietu ieņem iekaroto zemju
izlaupīšana.
Izengardā zemkopības laikam nebija: tā vietā notika provīzijas piegāde no Dunlandes un Šīras.
Rūpniecība ir pat varāk jūtama, kē Mordorā: tā ir "Izengardas pārveidošanas" simbols.
Kā eksistēja Angbanda, ir mazāk skaidrs. Ar lauksaimniecību nav kur nodarboties - galējie ziemeļi!
Arī tirgoties nav ar ko. Nodevas no vēl mazskaitlīgajiem cilvēkiem un laupīšanas diez vai spēja
apmierināt visas varenās valsts vajadzības. Kas attiecas uz atsevišķām orku ciltīm, tad tās
varēja apgādāt sevi pašas ar medībām un laupīšanu.

***
Lai cik daudzveidīgas arī nebūtu necilvēcīgo būtņu valstis Viduszemē, tomēr tām ir kopējas iezīmes.
"Labajām" zemēm tāda iezīme ir - tradicionālisms. Elfi, rūķi, hobiti nemainās, tiem nepatīk
revolūcijas un reformas. Tumšās impērijas pastāvīgi mainās un progresē. Visa Ienaidnieka vēsture
ir nepārtrauktas izmaiņas un transformācija. Taču šī mainība īstenībā ir tikpat "tradicionāla", kā citu rasu
nemainība. Tātad, galvenā raksturīpašība Viduszemes necilvēcīgajām būtnēm ir tā, ka tās nemaina
savu pasaules uzskatu. Tāpēc arī elfi mūžīgi karos ar orkiem, orki ar rūķiem, bet hobiti sēdēs savās
mājīgajās alās un rakstīs dienasgrāmatas...