Galaktikas pilsonis, Roberts Hainlains Opcijas

[ils]

Pirms simts gadiem, 1907. gada 7. jūlijā, Batleras pilsētā metodistu, daudzbērnu ģimenē
piedzima ceturtais puisēns - nekāds izcils notikums. Ja cilvēki apprecas, tad viņiem parādās
bērni - cik Dievs dos, un parasti Tas Kungs bagātīgāk apdāvina ar bērniem, nevis ar naudu.

[Tā krievu fantastikas žurnālā "FANтастика" iesākas Nikas Bahtenas raksts par vienu no
XX gadsimta ievērojamākajiem rakstniekiem-fantastiem Robertu Hainlainu. Skat. žurnāla
augusta numuru.]

Jaundzimušā tēvs Rekss Ivers strādāja par vienkāršu grāmatvedi, māte Bema Laila auklēja
skaitā lielo pēcnācēju baru, ģimenē bija stingri uzskati un notika regulāras lūgšanas zem
metodistu baznīcas stiprā jumta. Puritāņu elki - darbs, atturība, pacietība un tīrība - mājas
altārī ieņēma goda vietu. Ģimenē nelietoja lamu vārdus, nerunāja par neķītrām lietām un
godīgi dalīja uz visiem psalmus un saimniecības pienākumus - klasisks ģimenes pavards
mazā pilsētiņā vecajā, labajā Amērikā, no kuras vienkāršā un skaidrā dzīvē devās klerki,
mājsaimnieces un jaunākie virsnieki. Dienvidu tradīcijas, Missūrī delta, gods augstāks par
visu.. Mazais Roberts (tā nosauca jaundzimušo) ne ar ko īpaši neizcēlās māsu un brāļu
vidū un laikam tā arī izaugtu par godīgu Robiju, inženieri vai garīdznieku. Taču iemaisījās
liktenis. Bērnu bija daudz, naudas maz, tāpēc, kad ģimene pārcēlās uz Kanzassitiju, Robertu,
kuram bija vārga veselība, uz vasaru sūtīja atpakaļ pie radiem uz Batleru. Bet tur bija vectēvs
Alva E. Lails - praktizējošs ārsts, izglītots cilvēks, dzīvi mīlošs, labs un - pats galvenais -
pilnīgi brīvs no reliģioziem aizspriedumiem un provinciālās domāšanas inerces. Tieši viņš
iemācīja zēnam šaha spēli un lasīšanu, iemācīja godāt precīzās zinātnes un vīrieša goda
kodeksu... Vectēva mājās Roberts sāka sapņot, bet bargā dzīve pie vecākiem deva viņam
nelokāmu gribu - pietiekamu, lai patstāvīgi sasniegtu iecerētos mērķus. Pabeidzis skolu,
jaunēklis iestājas Missūrī institūtā, lai kļūtu par astronomu, taču laikam drīz vien saprata, ka
arī no observatorijas augstumiem līdz zvaigznēm ir pārāk tālu. Roberts veic kardinālu pagriezienu
un iesniedz dokumentus ASV Jūras kara flotes akadēmijā, Annapolisē. Kas raksturīgi, lai
noliktu eksāmenus, bija vajadzīga augstu stāvoša valdības pārstāvja - ne zemāka par senatoru -
rekomendācija un nākošais virsnieks to iegūst vienā mirklī. Pēc stingrās ģimenes, kazarmu
disciplīna viņam nav apgrūtinoša. Roberts ātri nokļūst labāko kursantu rindās, pārvarot
pusaudža vārgumu, kļūst par Benkroftholas čempionu (tā sauca gardemarīnu kopmītnes)
paukošanā, cīņā un šaušanā. Mācību laiks kļūst par zelta laiku - Roberts nodarbojas ar iemīļotu
lietu, viņš ir sabiedrisks, bez grūtībām nodarbojas ar zināšanu apguvi un gatavojas piepildīt savu
sapni - kļūt par jūras virsnieku. 1929. gadā viņš beidz koledžu kā divdesmitais no 243 kadetiem.
Un uzģērbj pasaulē labāko vīrieša kostīmu - virsnieka formastērpu.
Jaunā artilērista karjēra sākas uz nenozīmīga mīnu kuģa, taču vēlāk viņu pārceļ uz tā laika
vienu no labākajiem aviācijas bāzes kuģiem - "Leksingtonu". Pirmais paaugstinājums, leitnanta
uzpleči, lieliskas perspektīvas drosmīgam un godkārīgam jaunam cilvēkam, vecākā brāļa Reksa
piemērs (tas beigās uzdienēja līdz ASV JKF admirāļa pakāpei), vienīgais sarūgtinājums -
jūras slimība... Bet 1934. gadā Robertu atvaļina no flotes. Jaunajam jūras kauju varonim
konstatē tuberkulozi un veselības stāvokļa dēļ viņš vairs nav derīgs dienestam uz kara kuģiem.
Atvaļinājums, militāra pensija, kas pietiktu vientuļa veca cilvēka dzīvei... Bet Robertam ir 27
gadi.
Likteņa trieciens cilvēku nesalauž, bet no sliedēm izsit gan - kā kosmisko kuģi, kas pēkšņi
pazaudējis sakarus ar bāzi. Roberts svaidās. Dažas mācību nedēļas Kalifornijas universitātē,
Fizikas fakultātes aspirantūrā. Pirmās laulības, tik neveiksmīgas, ka pat sievas vārdu neviens
nezina. Mēģinājums kļūt par līdzīpašnieku sudraba šahtai - bizness izgāžas, pārinieks nošaujas.
Draudzība ar striptīza dejotāju, darbs par kailfoto fotogrāfu, dibinot Kalifornijā pirmo nūdistu
pludmali un nometni - kaut kur šajā mirklī Roberts uz visiem laikiem atvadās no puritāņu
morāles. Otrās laulības, nedaudz ilgākas, ar Lesliju Makdonaldu, brīvu uzskatu dāmu, gan
personiskajā, gan sabiedriskajā dzīvē. Tieši pateicoties sievai Roberts kādu laiku aizraujas
ar sociālistu idejām, iestājas E. Sinklera kustībā "Nē - nabadzībai Kalifornijā!". Mēģinājums
balotēties Kalifornijas Likumdošanas sapulcē beidzas neveiksmīgi.
Divas izgāšanās pēc kārtas - vīrieša patmīlībai tas ir smagi. Vēl vairāk, jo arī laulība plaisā,
sieva dzer un neviens nenosodītu atvaļināto oficieri, ja viņš sekotu sievas piemēram.
1939. gadu Roberts sagaida bez darba, kaut kā iztiek no pensijas, meklē gadījuma rakstura
darbus un aizgūtnēm lasa fantastikas žurnālus. Trīsdesmit gadus vecam neveiksminiekam tas
ir lielisks veids, kā aizbēgt no realitātes spēcīgu vīru, brīnišķīgu sieviešu un pārdrošu piedzīvojumu
pasaulē. Un tad lasītāja skatiens nejauši ierauga sludinājumu: žurnālā "Thrilling Wonder Stories"
notiek jauno autoru literārs konkurs, balva - 50 dolāri un publikācija. Militārpersonas pensija
tolaik bija 500 dolāri gadā. "Kāpēc ne!" - četrās dienās viņš uzraksta stāstu "Dzīves līnija" un
nosūta to - nevis uz JTA [jauno, talantīgo autoru] rokrakstiem apkrauto konkursu, bet uz mīļāko
žurnālu "Astounding Science Fiction" Džonam Kempbelam, gandrīz puses amerikāņu fantastu
krustēvam. Galvenais redaktors, nesakot ne vārda, pieņem stāstu par 70 dolāriem... laikam
šo dienu var uzskatīt par otro Dzimšanas dienu Amērikas fantastikas pirmajam Lielmeistaram
Robertam Ensonam Hainlainam.

[Nu tā, ja kādam liekas tas interesanti, varu kādā citā reizē paturpināt tulkot. Pagaidām tas
arī viss.]

[ils]

60-tajos gados Hainlaina dvēselē notiek apvērsums. Kas zina, var jau būt, ka šo apvērsumu
izprovocējis viņa brauciens uz Padomju Savienību? Noliecot galvu krievu zinātnieku un
rakstnieku priekšā, Hainlains tomēr bija zvērināts "antisovetčiks" (tas arī saprotams,
grūti atrast kaut ko vairāk apvainojošu Amerikāņu Sapnim, kā PSRS eksistēšana!).
Viņš saraksta divus aprakstus par šo ceļojumu, tos ir ļoti amizanti lasīt, jo Hainlains jau
bija redzējis vienlaikus, gan ļoti daudz, gan maz... Un kādi fantastiski priekšstati par
krievu dzīves īstenību viņam radās! Ko vērta kaut vai viņa pārliecība, ka visšausmīgākais
apvainojums krievu ierēdnim ir vārdi: "Tas nav kulturāli!" , ka vodku Krievijā lieto tikai
"jorša" [krieviski - ерш] veidā [Nezinu kā īsti iztulkot, nepārzinu krievu slengu. -ila piezīme.],
bet Maskavā nevar dzīvot vairāk par 800 tūkstoš cilvēku. Hainlains pieņēma šo lielumu,
salīdzinot toreizējo transporta daudzumu Maskavā ar ASV pilsētām un tas deva viņam
iemeslu apvainot krievu propagandu melīgumā - jo tā apliecināja, ka Maskavā dzīvo
pieci miljoni cilvēku!
Tā tad, Krievija Hainlainam bija (un palika) biedēklis un draudu avots. Taču salīdzinot
Amēriku un Krieviju, vai arī nonākot pie šīs domas kādā citādā veidā, Hainlains izdarīja
(kā amerikānis) šausmīgu noziegumu. Viņš pārstāja uzskatīt Savienotās Valstis par ideālu
valsti!
Nekur un nekad viņš to nepateica atklāti, taču starp rindām šī tēma turpmāk skan viņam
pastāvīgi. Romānā "Aizpeldēt aiz rieta" galvenā varone saka: "Man nepatīk nodarboties ar
trešo paralēli - pārlieku jau tā ir šausmīga." Trešā laika paralēle romānā atbilst ASV reālajai
vēsturei XX gadsimta otrajā pusē. Un tālāk trīs lapaspusēs viņš formulē pretenzijas Hainlaina
laika Amērikas demokrātiskajiem ideāliem un garīgajām vērtībām. Tā kā, ne velti uz 50-to
un 60-to gadu robežas viņš saraksta "Svešinieku svešā zemē" ("hipiju paaudzes" kulta
romānu) un "Zvaigžņu desantu" [vai "Zvaigžņu kareivjus"] (no pirmā skata, armijas dzīves
apoloģiju, bet īstenībā - pārdomas par armijas vietu valstī).
Ja 1957. gadā "Galaktikas pilsoņa" varonis visos dzīves gadījumos palika "īsts amerikānis"
un vēlējās izplatīt amerikāniskās vērtības visā Galaktikā, tad 70-80-tos gados Hainlains
pats kļūst par īstu "Galaktikas pilsoni", bet ASV saraujas par mazu saliņu bezgalīgajā Visumā.
Mēģinājumus kļut tajā par "modes noteicējiem" rakstnieks pat necenšas apgāzt - tie jau
sākumā ir neprātīgi un lemti neveiksmei. [Progresoru ideja nav brāļu Strugacku izdomāta! -ila
piezīme.] Hainlainu interesē pavisam kas cits: kas no personīgajām, ģimenes, seksuālajām un
citām vērtībām saglabās savu nozīmi šajā jaunajā telpas-laika kontiniumā, bet kas izgaisīs kā
dūmi.
Tādejādi, 60-tajos gados Hainlains veic savā daiļrades ceļā kārtējo, gigantisko revolūciju, bet
amerikāņu kritiķi to nepamana. Vai pareizāk - nobīstas pamanīt. Pārlieku jau "vidējais
amerikānis" mīl savu Sapni, tic savam pārākumam pār pārējo pasauli, savam hotdogam un
savam Mikimausam...
Hainlains nemaz nav izrakstījies dzīves galā. Viņa darbi joprojām ir lieliski. Kad runā par pēdējo
Hainlaina romānu "garlaicību" un "lēnumu", tad parasti domā par "Zvēra skaitli" un "Pietiek laika
mīlai". Šie divi romāni patiešām liekas pagari. Es pat riskēšu spriest, no kurienes tas. Visdrīzāk,
Hainlains izdevējiem ir uzstādījis noteikumu, tos nerediģēt. No augstāk rakstītā, iemesls būtu tā
kā skaidrs. Redaktoriem droši vien drebuļi metās no autora jaunajām idejām un reālijām, un viņi
centās piespiest Hainlainu rakstīt tā, kā viņš rakstīja 50-tajos gados. Ja viņam palaimētos sastapt
talantīgu redaktoru - domubiedru, tad varbūt romāni kļūtu par procentiem 10-20 īsākiem, un -
protams, vēl labāki.
Tieši tādi arī izdevās nākošie gaismu ieraudzījušie romāni: "Fraidi" un "Jonass". Spraiga darbība,
kā atspere sagriezts sižets kā tur var runāt par grāmatas "vārgumu" un autora vecumu?! Protams, ja
visā romānā "Fraidi" saskata tikai varones seksuālo neapmierinātību (starp citu, ne jau seksu viņa
grib, bet gan mīlestību, taču mīlēt baidās, jo ir "izaudzēta mēģenē") un sociālajām problēmām
nepiegriež vērību...
Vai arī, ja uzskata "Jonasu" tikai par Bībeles mācības parodiju un atmet visu filosofiju, tad nekļūst
skaidrs, kāpēc varoņi pastāvīgi nokļūst no vienas realitātes otrā, kāda nozīme šeit viltīgajam un
neparedzamajajam dievam Loki. Un nav saprotams, kāpēc autors smejas par Bībeli... Bet romāns,
starp citu, ir tik filosofiski dziļš, ka katru reizi, kad to izlasa, var atklāt jaunas šķautnes un aizrauties
atkal un atkal, kā vien var aizrauties ar nopietno fantastiku. Par garlaicīgu to var nosaukt tikai lasītājs,
kas uzaudzis ar darbiem, kur katrā lapaspusē kaujas roboti grauj baigus, posmkājainus
citplanētiešus.
Un apbrīnojamais stāsts par "Morinas Džonsones dzīvi un mīlestībām" (tas ir apakšvirsraksts romānam
"Aizpeldēt aiz rieta") - pavisam unikāla parādība. Ieraudzīt tur tikai morālo vērtību nopulgāšanu un
dažādas seksuālās izturēšanās deviācijas, kā to dara daži kritiķi, ir tikpat muļķīgi, kā uzskatīt
"Mīlestības dao" par pornogrāfisku grāmatu. Galveno interesi jau izraisa galvenās varones dzīves
stāsts, kas pilns ar pārdomām un negaidītiem pavērsieniem.
Taču grāmata ir interesanta, ne tikai ar to. Šeit Hainlains ir sasējis vienā mezglā visus savus
dažādos darbus, un ir redzams, ka 80-tajos gados "Nākotnes vēsture" joprojām autoram ir aktuāla
un loģiska, tieši tāpat kā trīsdesmitajos, kad viņš to izdomāja. Loģiska, neskatoties uz to, ka
prognožu daļa nav piepildījusies, ka kaut kādi notikumi ir norisinājušies pavisam ne tā, kā tos
savā izdomātā vēsturē ir aprakstījis Hainlains, ka daudzi viņa vēlākie romāni nekadi negrib
saistīties ar agrīnajiem darbiem. Vienkārši tagad autors ir izveidojis, nevis parastu līnjveidīgu
pasauli, bet gan veselu pasauļu Visumu, saišķi ar savstarpēji sasaistītiem paralēlajiem laikiem.
Un katrs, pat vismazākais stāsts šeit ieņem savu "plauktiņu".
Starp citu, neskatoties uz literatūrzinātnieku pūlēm pierādīt, ka dzīves beigu daļā Hainlains
ir izrakstījies, šim romānam ASV ir panākumi. Tam 1988. gadā bija divi izdevumi, tas iznāca arī
1991. un 1996. gadā un arī vēlāk...
Tā kā, līdz pat savai nāvei Hainlains bija, nevis nomināls, bet pavisam reāls amerikāņu
fantastikas Lielmeistars. Un tad viņš aizgāja mūžībā, lai paliktu kopā ar mums uz visiem laikiem.

Tas nu beidzot arī viss. Kamēr neviens nesāks nopietni analizēt vadošo fantastu darbus pie mums,
jāiztiek ar tulkoto, varbūt, ne tik labo, polēmisko tekstu.

Ko vēl beigās varu teikt? Man liekas, ka tauta, kas attīsta savu fantāzijas lidojumu un sapņus
par nākotni, tas ir, fantastisko literatūru, arī cer uz savu nākotni. Ja tautai savas fantastikas nav,
tad jāpieņem, ka arī uz nākotni šī tauta neraugās, ir apdzisusi un vairs necer ne uz ko.
Īstenībā mums jau tik traģiska situācija nav. Visos laikos ir bijuši rakstnieki, kas dažos savos
darbos ir pievērsušies šim žanram, vai arī fantāzijai, šausmu literatūrai. Taču no otras puses,
atļaušos teikt, ka tāda rakstnieka, ko varētu saukt par latviešu rakstnieku - fantastu, arī mums
nav. Vismaz es tādu nezinu...

Varbūt kāds latviešu literatūras pētnieks varētu iziet cauri visam latviešu rakstniecībs klāstam un
sastādīt tādu pamatīgu latviešu fantastikas izlasi. Iespējams, ka tā rosinātu kādu jaunu rakstnieku
pievērsties šim žanram - fantastikai nopietni.