Galaktikas pilsonis, Roberts Hainlains Opcijas

[ils]

Pirms simts gadiem, 1907. gada 7. jūlijā, Batleras pilsētā metodistu, daudzbērnu ģimenē
piedzima ceturtais puisēns - nekāds izcils notikums. Ja cilvēki apprecas, tad viņiem parādās
bērni - cik Dievs dos, un parasti Tas Kungs bagātīgāk apdāvina ar bērniem, nevis ar naudu.

[Tā krievu fantastikas žurnālā "FANтастика" iesākas Nikas Bahtenas raksts par vienu no
XX gadsimta ievērojamākajiem rakstniekiem-fantastiem Robertu Hainlainu. Skat. žurnāla
augusta numuru.]

Jaundzimušā tēvs Rekss Ivers strādāja par vienkāršu grāmatvedi, māte Bema Laila auklēja
skaitā lielo pēcnācēju baru, ģimenē bija stingri uzskati un notika regulāras lūgšanas zem
metodistu baznīcas stiprā jumta. Puritāņu elki - darbs, atturība, pacietība un tīrība - mājas
altārī ieņēma goda vietu. Ģimenē nelietoja lamu vārdus, nerunāja par neķītrām lietām un
godīgi dalīja uz visiem psalmus un saimniecības pienākumus - klasisks ģimenes pavards
mazā pilsētiņā vecajā, labajā Amērikā, no kuras vienkāršā un skaidrā dzīvē devās klerki,
mājsaimnieces un jaunākie virsnieki. Dienvidu tradīcijas, Missūrī delta, gods augstāks par
visu.. Mazais Roberts (tā nosauca jaundzimušo) ne ar ko īpaši neizcēlās māsu un brāļu
vidū un laikam tā arī izaugtu par godīgu Robiju, inženieri vai garīdznieku. Taču iemaisījās
liktenis. Bērnu bija daudz, naudas maz, tāpēc, kad ģimene pārcēlās uz Kanzassitiju, Robertu,
kuram bija vārga veselība, uz vasaru sūtīja atpakaļ pie radiem uz Batleru. Bet tur bija vectēvs
Alva E. Lails - praktizējošs ārsts, izglītots cilvēks, dzīvi mīlošs, labs un - pats galvenais -
pilnīgi brīvs no reliģioziem aizspriedumiem un provinciālās domāšanas inerces. Tieši viņš
iemācīja zēnam šaha spēli un lasīšanu, iemācīja godāt precīzās zinātnes un vīrieša goda
kodeksu... Vectēva mājās Roberts sāka sapņot, bet bargā dzīve pie vecākiem deva viņam
nelokāmu gribu - pietiekamu, lai patstāvīgi sasniegtu iecerētos mērķus. Pabeidzis skolu,
jaunēklis iestājas Missūrī institūtā, lai kļūtu par astronomu, taču laikam drīz vien saprata, ka
arī no observatorijas augstumiem līdz zvaigznēm ir pārāk tālu. Roberts veic kardinālu pagriezienu
un iesniedz dokumentus ASV Jūras kara flotes akadēmijā, Annapolisē. Kas raksturīgi, lai
noliktu eksāmenus, bija vajadzīga augstu stāvoša valdības pārstāvja - ne zemāka par senatoru -
rekomendācija un nākošais virsnieks to iegūst vienā mirklī. Pēc stingrās ģimenes, kazarmu
disciplīna viņam nav apgrūtinoša. Roberts ātri nokļūst labāko kursantu rindās, pārvarot
pusaudža vārgumu, kļūst par Benkroftholas čempionu (tā sauca gardemarīnu kopmītnes)
paukošanā, cīņā un šaušanā. Mācību laiks kļūst par zelta laiku - Roberts nodarbojas ar iemīļotu
lietu, viņš ir sabiedrisks, bez grūtībām nodarbojas ar zināšanu apguvi un gatavojas piepildīt savu
sapni - kļūt par jūras virsnieku. 1929. gadā viņš beidz koledžu kā divdesmitais no 243 kadetiem.
Un uzģērbj pasaulē labāko vīrieša kostīmu - virsnieka formastērpu.
Jaunā artilērista karjēra sākas uz nenozīmīga mīnu kuģa, taču vēlāk viņu pārceļ uz tā laika
vienu no labākajiem aviācijas bāzes kuģiem - "Leksingtonu". Pirmais paaugstinājums, leitnanta
uzpleči, lieliskas perspektīvas drosmīgam un godkārīgam jaunam cilvēkam, vecākā brāļa Reksa
piemērs (tas beigās uzdienēja līdz ASV JKF admirāļa pakāpei), vienīgais sarūgtinājums -
jūras slimība... Bet 1934. gadā Robertu atvaļina no flotes. Jaunajam jūras kauju varonim
konstatē tuberkulozi un veselības stāvokļa dēļ viņš vairs nav derīgs dienestam uz kara kuģiem.
Atvaļinājums, militāra pensija, kas pietiktu vientuļa veca cilvēka dzīvei... Bet Robertam ir 27
gadi.
Likteņa trieciens cilvēku nesalauž, bet no sliedēm izsit gan - kā kosmisko kuģi, kas pēkšņi
pazaudējis sakarus ar bāzi. Roberts svaidās. Dažas mācību nedēļas Kalifornijas universitātē,
Fizikas fakultātes aspirantūrā. Pirmās laulības, tik neveiksmīgas, ka pat sievas vārdu neviens
nezina. Mēģinājums kļūt par līdzīpašnieku sudraba šahtai - bizness izgāžas, pārinieks nošaujas.
Draudzība ar striptīza dejotāju, darbs par kailfoto fotogrāfu, dibinot Kalifornijā pirmo nūdistu
pludmali un nometni - kaut kur šajā mirklī Roberts uz visiem laikiem atvadās no puritāņu
morāles. Otrās laulības, nedaudz ilgākas, ar Lesliju Makdonaldu, brīvu uzskatu dāmu, gan
personiskajā, gan sabiedriskajā dzīvē. Tieši pateicoties sievai Roberts kādu laiku aizraujas
ar sociālistu idejām, iestājas E. Sinklera kustībā "Nē - nabadzībai Kalifornijā!". Mēģinājums
balotēties Kalifornijas Likumdošanas sapulcē beidzas neveiksmīgi.
Divas izgāšanās pēc kārtas - vīrieša patmīlībai tas ir smagi. Vēl vairāk, jo arī laulība plaisā,
sieva dzer un neviens nenosodītu atvaļināto oficieri, ja viņš sekotu sievas piemēram.
1939. gadu Roberts sagaida bez darba, kaut kā iztiek no pensijas, meklē gadījuma rakstura
darbus un aizgūtnēm lasa fantastikas žurnālus. Trīsdesmit gadus vecam neveiksminiekam tas
ir lielisks veids, kā aizbēgt no realitātes spēcīgu vīru, brīnišķīgu sieviešu un pārdrošu piedzīvojumu
pasaulē. Un tad lasītāja skatiens nejauši ierauga sludinājumu: žurnālā "Thrilling Wonder Stories"
notiek jauno autoru literārs konkurs, balva - 50 dolāri un publikācija. Militārpersonas pensija
tolaik bija 500 dolāri gadā. "Kāpēc ne!" - četrās dienās viņš uzraksta stāstu "Dzīves līnija" un
nosūta to - nevis uz JTA [jauno, talantīgo autoru] rokrakstiem apkrauto konkursu, bet uz mīļāko
žurnālu "Astounding Science Fiction" Džonam Kempbelam, gandrīz puses amerikāņu fantastu
krustēvam. Galvenais redaktors, nesakot ne vārda, pieņem stāstu par 70 dolāriem... laikam
šo dienu var uzskatīt par otro Dzimšanas dienu Amērikas fantastikas pirmajam Lielmeistaram
Robertam Ensonam Hainlainam.

[Nu tā, ja kādam liekas tas interesanti, varu kādā citā reizē paturpināt tulkot. Pagaidām tas
arī viss.]

[ils]

Andreja Jermolajeva raksts par Robertu Hainlainu no žurnāla "FANтастика".

Galvenais mīts par Hainlainu.

Daudzas desmitgades Roberts Hainlains bija amerikāņu lasošas publikas elks. Droši,
ka arī visu to valstu lasītāju elks, kur tika tulkoti viņa darbi, ne jau tikai amerikāņu vien.
Vairāk nekā 40 gadus viņu uzskatīja par ASV kulta autoru.
Pa šo laiku ap viņu izveidojās vesela leģendu kopa, turklāt daļēji tās radīja arī viņš pats,
bet daļa radās pilnīgi neatkarīgi un, kā es saprotu, vecumdienās varēja visai satraukt
Lielmeistaru.
Pie primitīviem mītiem pieder, piemēram, tāds, ka pirms brīža, kad Hainlainam rokās
patrāpījās sludinājums žurnālā "Thrilling Wonder Stories", viņš nekad nav mēģinājis
rakstīt literārus darbus. Pirms diviem gadiem Amērikā iznāca pirmais Hainlaina uzrakstītais
romāns (radīts vēl pirms kara un nekad iepriekš nepublicēts), nākošgad tas iznāks arī krievu
tulkojumā. Tas ir - uz savu spožo debiju - pirmo stāstu "Dzīves līnija" (1939.) - Hainlains gāja,
ja arī bez noteikta plāna, tad vismaz pamatīgi un nopietni, kā visā, ko viņš savā dzīvē darīja.
Starp citu, daiļrades pirmajos gados viņš publicēja veselu kaudzi stāstu ar pseidonīmiem
(Ensons Makdonalds, Lails Monro, Elma Ventcs un citiem). var jau teikt, ka viņš to darīja
tāpēc, ka negribēja bojāt savas attiecības ar savu galveno izdevēju Džonu Kempbelu.
Lieta tā, ka pēc līguma viņam vajadzēja sūtīt visus savus jaunos darbus tikai uz "Astounding
Science Fiction", bet Kempbelam bez ierunām bija tie jāpieņem un jāpublicē. Taču lieta ir
tāda, ka šie zem pseidonīmiem publicētie stāsti lielākoties līdzinās spalvas iemēģināšanai
un nevelk līdz "īstajam Hainlainam". Tā kā var pieņemt, ka viņa darbi izgāja stingru iekšējo
kontroli un viņš visiem nedeva "ceļazīmi dzīvei" ar savu īsto vārdu. Nu un, kā redzam, arī
savu pirmo romānu viņš nekad nav pūlējies nopublicēt. Vai visus savus pseidonīmus viņš
ir atklājis savos krājumos "Roberta Hainlaina pasaules" (1966.) un "Paplašinātais Visums"
(1980.), vai to ir izdarījuši viņa daiļrades pētnieki - Dievs to zina! Un ja tā labi padomā, tad
naudas trūkumā esošais Hainlaina tēls, kas 1939. - 1940. gados rakstīja stāstu pēc stāsta,
lai atdotu parādus no Kempbela dāsnajiem honorāriem, arī sāk līdzināties kādai literārai
mistifikācijai...
Tas gan nav svarīgi! Tas ir sīkums.
Ir daudz nopietnāka problēma. No viena kritiska raksta uz otru ceļo apgalvojumi, ka vēlīnais
Hainlains ir "izrakstījies", kļuvis "baudkārs" un "vecišķi seksuāls", ka "viņa erotika izsauc
nožēlu", bet idejas ir tikai vāra atblāzma no iepriekšējām atklāsmēm. Par to raksta lielākā
mūsu literatūrpētnieku daļa, taču tā pati to nav izdomājusi. Domas ir paņemtas no aizokeāna
kritiķiem. Varu atsaukties uz grāmatu "R. Hainlains. Visuma pabērni. Zvaigžņu desants. M.: Eksmo,
SPb: TF, 2003.", kur publicēti vairāki raksti, ko sarakstījuši amerikāņi, kuri sauc sevi par
"hailaloģistiem". Lūk, daži citāti: "Ar laiku viņš kļūst aizvien daudzvārdīgāks, arvien vairāk
viņa vecums izsūc viņa ķermeni un arī darbi paliek gaudenāki. Savas dzīves pēdējos divdesmit
gados viņš saraksta virkni ļoti sliktu grāmatu" (D. Bleiks), "Vēlīnajā satīrā arvien jocīgākais
Hainlains gremdējas aristokrātijas seksuālajā dzīvē, un visliktākais, tās bezjēdzīgajā spriedelēšanā
par seksu" (S. Malbergers).
To pašu, tikai savādākiem vārdiem, daudzkārt atkārto arī krievu kritiķi. Ak vai, vai tad viņi
vispār ir lasījuši vēlīno Hainlainu?! Vai padomājuši par idejām, kuras paši izsaka?! Vai arī visu
Lielmeistara daiļradi viņi vēlas mērīt ar vienu mērauklu? Lieta ir tāda, ka tāpat kā lielais Stanislavs
Lems un citi korifeji, Hainlains savā literatūras ceļā ir izgājis daudzus etapus un krustceles, katru
reizi apgāžot lasītāju viedokļus par savu daiļradi un dzīves vērtībām.
Mazliet atsvaidzināsim šos etapus savā atmiņā (sīki es tos neraksturošu, lai neatkārtotu
pazīstamā Hainlaina daiļrades pētnieka A. Balabuhas rakstus). Sākuma etaps - no 1939. līdz
1942. gadam, rakstnieka tapšana, hipotētiskās "Nākotnes vēstures" tabulas sastādīšana, pirmie
stāsti un garstāsti, divi no kuriem vēlāk tiek apvienoti romānā "Visuma pabērni".
Otrais, daiļrades brieduma etaps - no 1947. līdz 60-to gadu vidum. Tas sadalās divās straumēs.
Lieliskie jaunatnes fantastikas paraugi, kurus Hainlains rakstīja izdevniecībai "Skribner" - tie ir
"Sarkanā planēta", "Astronauts Džonss", "Tunelis debesīs", "Zvaigžņu zvērs" un daudzi citi.
Pie tiem jāpieskaita arī viens no lieliskākajiem tāda veida literatūras darbiem "Skafandrs ir -
ceļojumam gatavs". Un "pieaugušo romāni", kur sevišķi izdalās "Leļlu meistari", "Dubultzvaigzne",
"Svešinieks svešā zemē", "Zvaigžņu desants", "Slavas ceļš", "Mēness ir barga kundze".
Ar romānu "Un nebaidos es ļauna" (1970.) sākas Hainlaina daiļrades pēdējais posms, kas
ietver sevī nevisai daudz romānu: "Pietiek laika mīlai" (1973.), "Zvēra skaitlis" (1980.),
"Fraidi" (1982.), "Jonass vai Taisnīguma apsmiešana" (1984.), "Kaķis, kas gāja cauri sienām"
(1985.) un "Aizpeldēt aiz rieta" (1987.). Šis etaps ir izpētīts daudz sliktāk par iepriekšējiem.
Literatūras pētnieki it kā nesaprašanā apstājas to ideju priekšā, kuras ir tikpat dīvainas, kā
marsiešu uzaudzinātā "atnācēja svešā zemē" Valentaina Maikla Smita dzīves imperatīvi.
Vienīgais, ko viņi apspriež, ir šo romānu dīvainā seksuālā nokrāsa, tik savāda, salīdzinot ar
agrīnā Hainlaina puritānisko askētismu.
Atļaušos nosaukt iemeslu, kura dēļ amerikāņu lasītāji daļēji atgrūž šos romānus un kas nav
"ērti" Savienoto Valstu literatūras pētniekiem.
Apmēram līdz 1960. gadam Hainlains ir "pats amerikāniskais" no amerikāņu rakstniekiem-fantastiem.
Viņš ir patriots šī vārda vislabākajā nozīmē, "Amerikāņu Demokrātija", "Amerikāņu valstiskums"
un "Amerikāņu sapnis" viņam ir neapstrīdamas vērtības un tās tika nestas visā Galaktikā.
Tās papildināja idejas par pasaulē labāko Amerikāņu Ģimeni un Metodisko Baznīcu.

Turpinājums sekos.

Šo rakstu rediģēja ils: 04.09.2007 08:38