Adrenna - LS, Vēl var pieteikties! [C] [PZP] Opcijas

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Ārpus tēla diskusijas šajai LS

Rihannas pilsēta tajā dienā stāvēja drūma. Ziemeļos varēja redzēt milzīgu kalnu grēdu, un, ja rūpīgāk ieskatījās, varēja redzēt tādu kā kustību smailēs.
-Šodien tie sasodītie kalni mainās vairāk....-
Drūmi nopūtās krodziņa "Zelta zirgs" saimnieks lūkodamies cauri kādreiz tik skaistam ozolkoka logam. Ārā bija velnišķīgi karsta, kaut pie debesīm bija tikai pelēki mākoņi. Laiks, kā jau parasti šajās dienās, bija neskaidrs, taču nejauks. Taču šodien vairākas būtnes devās uz šo ēstuvi iestripināties, un, kā jau liktenis vēlēja, doties ceļā uzzināt kraso pārmaiņu cēloni....-

[rudo lapu vilcēn...]

Errano teiktais neskanēja īpaši draudzīgi un Esmusam mazleit sametās žēl to nabadziņu, kam enlaimēsies. Par sevi kā zagli viņš nedomāja. Nekad mūžā nebija paņēmis neko, kas nepiederētu viņam vai nebūtu atļauts. Tomēr dzīve varēja izmainīt. Un ja nu tā bija vienīgā iespēja izdzīvot?
Vecais atkal lika padomāt, amzliet, bet tomēr. Viņam bija kreitna dzīves peiredze, vismaz viņš lika tā domāt. Lai arī gadus elfs pats vairs neskaitīja, viņš neuzdrošinājās viņam ko iebilsts. Kas bija viņš salīdzinājumā ar veco? Visu savu apzinīgo mūžu Esmus bija pavadījis mežā, tur viņš varēja atrast jebkuru teku. Pārējā pasaule vēl bija diezga nedroša un miglaina viņam.
Runām aizejot pie zirgiem, vinš klusi nopūtas. Zirgu nozīmēja papildus rūpes, un reizē - papildus ērtības.
Ieruna'joties dēmonienei par noslēpumu turēšanu, Esmusneviļus iesprauslājās. Lai nu arī cik dziļos mežos audzis, pat viņš saprata, ak krogā ar tik daudz ļauzīem šeit runātais ilgi enpaliks noslēpumā. Pat šķeitamie draudi no Selīnspuses nevarēja atturēt tos, kam šāda informācija varēja izrādīties izdevīgi pārdodama.
-Tu tiešām esi tik naiva domādama, ka sēit runātais ilgi paliks noslēpumā?- Esmusa sejā varēja redzēt neticību, viņam tieši un atklāti veroties uz Selīnu.