Pirmie iespaidi Opcijas

[arturchix]

Kopumā, lieliska grāmata. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Tas, ka R.A.B. bija Reguluss Bleks un ka Harijs bija horkrusts, šķiet, nevienu nepārsteidza (surprise, surprise). (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Man sevišķi patika moments, kad Harijs visiem teica: „Neviens neiejaucieties, viņš [Voldemorts] ir mans.” Vai kaut kā tā. Varu iedomāties, kādu feisu rādīja Voldijs, kurš vienmēr bija reklamējis, ka tieši viņam ir jānogalina Poters, un te pēkšņi puika publiski viņu šādi piesmej. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Man liekas, ka Roulinga bija par faniem tā kā apžēlojusies – izslavētā slaktiņa vietā kopumā novāca tik maz galveno varoņu (vienīgi Freda ir mazliet žēl), un beigās tāds cukurdzēriens vien sanāca, visi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam. Tomēr pasaku grāmata. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)



Šo rakstu rediģēja Elony: 15.02.2008 16:53

[trobelius]

Mjā, gribēju atstāt tādu garāku postu ar iespaidiem un tā, bet liekas, gandrīz visas manas domas jau pateiktas. Tas ir tā nedaudz nožēlojami. Tad nāksies atkārtoties.

Un beigas arī tika izčakarētas ar Harija atdzīvošanos. Bija jau tik stilīgi sagatavota viņa miršana - I will do what I must - bet še tev, ņem un atdzīvojas kā kaut kāds Gendalfs, lai pabeigtu iesākto.

Piekrītu, jā. Un man tiešām šķiet, ka Roulinga sākotnēji ar šitādu Potera nāvi arī bija domājusi visu beigt (attiecīgi, ja Strups vai Nevils nosit čūsku). Nobijās.
Vispār tā taču ir baisā vara, ja tu vari likt miljoniem raudāt par tevis izdomātu tēlu.

Kreachera pārvērtības bija vienreizējas un dikti mīļas.

Mokšķis tiešām bija varens ^^ Tā aina, kur Harijs atgriežas Drūmkaktē ar avīzi rokā, kamēr viņš gatavo vakariņas un atgādina, ka jānovelk apavi, bija tāda mājīga ^^
Vienīgi to viņa pārmaiņu cēlonis nedaudz kaitināja - ja ikkatras problēmas risinājumā iepin vienas un tās pašas banālās vērtības, tad tas pēc 7 gadiem beidzot noriebjas.

Vienīgais, kas man nepatika bija epilogs.

Tik tiešām. Epilogs bija prasts un paviršs. Lai gan patika tā doma, ka Cūkkārpa stāv pāri laikam, lai kas arī notiktu. Taču ne vārda par nodarbošanos vai kaut kādiem nez panākumiem, atsevišķi tēli vispār paliek nepieminēti. Turklāt, manuprāt, ir diezgan stulbi septiņu grāmatu gara stāsta noslēdzošajās lappusēs ļaut sarunāties pilnīgi jauniem tēliem. Pat ja tie ir galvenā varoņa bērni.
Daudz par maz detaļu.

Īpaši jau Vilksonu - nabags visu mūžu bijis izolēts un nelaimīgs, līdz sastapa draugus, kurus pēc 10 gadiem atkal pazaudēja. Tagad beidzot apņēmis sievu, piedzimis dēls, bet atkal nekā..

Vispār, jau pēc Siriusa nāves likās, ka Vilksonam drīz jāmirst. Visi draugi miruši, gan jau pašam gribējās pievienoties, tā vismaz reizēm šķita.

kāds nekaunīgs delfu komentētājs rakstīja, ka Rolingas varoņiem trūkstot dziļuma, nu labi, delfu komentētājus tāpat neviens neņem par pilnu, bet mani tas sadusmoja, pārmest tēla dziļumu Harijam? atmetam viņa maģiskās spējas, un viņš ir tāds pats izmisis cilvēks, kādu ir pilna pasaule, pilnīgi sapratu viņa alkas pēc patiesības, tā sajūta, ka neviens nav tāds kā izliekas, ka nevienam viņš nav vajadzīgs, ak, simtiem jaunas, briestošas personības problēmu, un esmu pārliecināta, katrs no mums ar kādu no tām ir saskāries!

Jā, bet jājautā, vai tādam cilvēkam vajadzētu būt pasaules glābējam? Ja viņam ir miljoniem līdzinieku.
Delfu komentētājam ir zināma taisnība. Roulinga tik tiešām visas sērijas garumā apspēlē vienu vērtību, kurai pati jau sākumā piedēvē neuzveicamību un absolūtu pārākumu. Attiecīgi uzreiz ir skaidri norobežots labais un ļaunais, kas nenovēršami pazudina vairākas iespējamas domas un problēmas pašu varoņu galvās. Arī lasītājam būtībā nav izvēles un, būdams šajās nodrāztajās, kaut tomēr cilvēciskajās vērtībās audzināts, viņš jau sākumā ir pārliecināts, ka pareizi ir būt laipnam un mīlēt citus, lai kādi nožēlojami draņķasiņi viņi arī būtu, un pamatojums nemaz nav vajadzīgs, jo šīs vērtības taču uzvar par spīti visam.
No tā visa nolietotā klāsta, man ļoti patika vienīgi lojalitāte. Kā Nevils kāvās līdz pēdējam par Hariju. Nu visi pārējie jau it kā arī.
Man šķiet, ka īstā Harija Potera burvība, ir iespēja uzaugt kopā ar tiem varoņiem un pasauli. Tā, ka septiņu gadu laikā tu esi apguvis spēju pilnīgi orientēties milzīgā pilī, kas patiesībā nemaz nepastāv un izpildīt veselu virkni sarežģītu burvestību, pavicinot koka nūjiņu.
Un tad jau tiešām, kad pēc vairākiem gadiem mirst kāds varonis, tev liekas, ka nomiris labs draugs. Nevis tāpēc, ka jums bija vienādi pusaudža gadu pārdzīvojumi, vai ka viņš liekas tik sasodīti līdzīgs tev, bet gan tāpēc, ka tu viņu pazīsti jau nez cik gadus un zini par viņu visu, ko vien var zināt. Apmēram tā kā Nebeidzamajā Stāstā. tā bija jauka filma.

ja un kad man būs bērni, viņi Hariju Poteru lasīs sākot no 11 gadu vecuma, un tā katru gadu pa grāmatai

Jā, es jau ar tā biju izdomājis ^^

Šo rakstu rediģēja trobelius: 09.08.2007 03:05