Pirmie iespaidi Opcijas

[arturchix]

Kopumā, lieliska grāmata. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Tas, ka R.A.B. bija Reguluss Bleks un ka Harijs bija horkrusts, šķiet, nevienu nepārsteidza (surprise, surprise). (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Man sevišķi patika moments, kad Harijs visiem teica: „Neviens neiejaucieties, viņš [Voldemorts] ir mans.” Vai kaut kā tā. Varu iedomāties, kādu feisu rādīja Voldijs, kurš vienmēr bija reklamējis, ka tieši viņam ir jānogalina Poters, un te pēkšņi puika publiski viņu šādi piesmej. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Man liekas, ka Roulinga bija par faniem tā kā apžēlojusies – izslavētā slaktiņa vietā kopumā novāca tik maz galveno varoņu (vienīgi Freda ir mazliet žēl), un beigās tāds cukurdzēriens vien sanāca, visi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam. Tomēr pasaku grāmata. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)



Šo rakstu rediģēja Elony: 15.02.2008 16:53

[new_zealand]

piekritīšu ierpiekšējiem komentāriem - grāmata ir laba (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

protams, savu daļu šajā visā nospēlēja fakts, ka tā ir pēdējā grāmata, un kā saka - daiļdarbā galvenais ir sākums un beigas, un beigas tiešām šķita izdevušās.

par to - vai Harijam dzīvot vai mirt, Rolinga lieliski atbild grāmatā, neatceros, vai tas bija šajā, vai Jauktasiņu Princī, kad Dumidors Harijam skaidroja par pareģojumu. Harijs visu laiku uzskatīja, ka viņam pavisam noteikti jābūt tam, kurš pievarēs Voldemortu, un ka tas ir viņa lāsts, vai kā lai savādāk to nosauc, un zemapziņā pie viņa nāca doma, ka vienam jāmirst, lai otrs varētu dzīvot, bet Dumidrs paskaidroja, ka visi pareģojumi var arī nepiepildīties, ka pie Harija dzīves misijas vainojams Voldemorts, kurš viņu izvēlējies kā savu pretinieku. un tādēļ, ka viņš ir tas pretinieks, viņam jācīnās. nezinu, vai sapratāt domu, grūti izskaidrot (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) karoče Harija varoņa dzīvesstāsts ir tikai nejaušība, viņa vietā būtu varējis būt kāds cits, un būtu negodīgi, ja viņam būtu jāmirst.


kaut kā agrāk man nebija tas ienācis prātā, bet kad lasīju lappuses, kur Harijs jau cīnās ar Voldemortu un saka, ka tā kā viņš mira par visiem, Voldemorts viņus nedrīkst aiztikt, pirmo reizi radās asociācijas ar Jēzu. kaut kur iepriekš jau kādos masu saziņas līdzekļos bija izskanējušas versijas Poters=Jesus, bet kad lasīju tās rindas, tiešām, idejas jau līdzīgas, tikai tas šķita kaut kā, nu tā atkarīgs no paša personīgā viedokļa pret reliģiju.

es raudāju trijās vietās - pirmoreiz epizodē Godrika gravā, sniga sniegs, Harijs pie vecāku kapa, dzīvs, bet viņa vecāki zem zemes, utt, emocionāls moments, daudz ko lika pārdomāt par sevi un saviem vecākiem, vai mīlu viņus pieteikami, utml. nākamais moments - kā Harijs apģērba mirušo Dobiju, un apglabāja viņu, pilnīgi varēju just savās rokās Dobija mazās, aukstās un trauslās kājiņas (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/crying.gif) un trešais moments - Harija gājiens pretī nāvei mirušo radu pavadībā, tobrīd šķita, ka ja man blakus būtu tuvu cilvēki, arī nebūtu bail mirt.

Rolinga saka, ka viņai viss Harija grāmatu dzīvesstāsts esot bijis padomā jau rakstot pašu pirmo grāmatu, un ka dažādas norādes uz finālu un tā detaļām esot izkaisītas pa visām grāmatām, es daudzas momentā nevaru atcerēties, bet jau lasot Jauktasiņu princi, atminējos, ka pirmajā reizē, kad Džinnija Vīzlija parādījās, sapratu - vot Harija Mūža mīla (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

grāmata ir drūma, nāves tur ir ļoti ļoti daudz, bet man patika, ka šāda tēma tiek izturzāta, man nav dzīvē bieži gadījies, paldies Dievam, zaudēt tuvus cilvēkus, vai kā citādi, bet bija interesanti lasīt Harija pārdomas, viņa emocijas. kāds nekaunīgs delfu komentētājs rakstīja, ka Rolingas varoņiem trūkstot dziļuma, nu labi, delfu komentētājus tāpat neviens neņem par pilnu, bet mani tas sadusmoja, pārmest tēla dziļumu Harijam? atmetam viņa maģiskās spējas, un viņš ir tāds pats izmisis cilvēks, kādu ir pilna pasaule, pilnīgi sapratu viņa alkas pēc patiesības, tā sajūta, ka neviens nav tāds kā izliekas, ka nevienam viņš nav vajadzīgs, ak, simtiem jaunas, briestošas personības problēmu, un esmu pārliecināta, katrs no mums ar kādu no tām ir saskāries!

ai, ko teikt jau ir ļoti daudz, tikai tagad momentā grūti atcerēties, bet vienu zinu točna, ja un kad man būs bērni, viņi Hariju Poteru lasīs sākot no 11 gadu vecuma, un tā katru gadu pa grāmatai