Pirmie iespaidi Opcijas

[arturchix]

Kopumā, lieliska grāmata. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Tas, ka R.A.B. bija Reguluss Bleks un ka Harijs bija horkrusts, šķiet, nevienu nepārsteidza (surprise, surprise). (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Man sevišķi patika moments, kad Harijs visiem teica: „Neviens neiejaucieties, viņš [Voldemorts] ir mans.” Vai kaut kā tā. Varu iedomāties, kādu feisu rādīja Voldijs, kurš vienmēr bija reklamējis, ka tieši viņam ir jānogalina Poters, un te pēkšņi puika publiski viņu šādi piesmej. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Man liekas, ka Roulinga bija par faniem tā kā apžēlojusies – izslavētā slaktiņa vietā kopumā novāca tik maz galveno varoņu (vienīgi Freda ir mazliet žēl), un beigās tāds cukurdzēriens vien sanāca, visi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam. Tomēr pasaku grāmata. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)



Šo rakstu rediģēja Elony: 15.02.2008 16:53

[Oriole]

Nu tā, nedaudz par iespaidiem.

Jāatzīst, ka septītā grāmata man pagaidām šķiet vislabākā no sērijas. Action, suspense, emocionālie iespaidi - lasot grāmatu, nepārtraukti nācās domāt par to, cik spilgtai vajadzētu būt filmai! Ar nosacījumu, ka netiks mēģināts sasniegt īsākās filmas rekordu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/ermm.gif)

Asaras sariesās acīs vairākās vietā, lai gan tā pa īstam raudāt sāku ap to vietu, kur Harija vecāki un Sirius atgriezās...un tad turpināju līdz pat grāmatas beigām. Aina, kur Harijs ar saviem mīļajiem iet pretī drošai nāvei, bija sirdi plosoša. Starp citu, pēc Roulingas vārdiem, šī ir viņas visiecienītākā aina (es pilnībā redzu tam iemeslu).

Lupina un Tonksas nāves bija samērā šokējošs moments, es nevarēju pārstāt domāt par to, cik netaisnīga ir dzīve pret mazo Tediju, ka arī viņš, līdzīgi Harijam, nekad neiepazīs savus vecākus.

Kopējais mirstības apjoms bija pārsteidzošs, bet savā veidā tas grāmatai piešķīra realitātes izjūtu - galu galā, nav karu bez upuriem.

Un runājot par kariem, šajā grāmatā īpaši izcēlās daudzās līdzības ar Hitleru un viņa fašistisko režīmu II Pasaules Kara laikā. Es zinu, ka to arī iepriekš ir minējuši fani un kritiķi, taču kaut kādā veidā šoreiz tas bija īpaši redzams.

Kreachera pārvērtības bija vienreizējas un dikti mīļas. Arī Mrs. Weasley "pārvērtības" ar viņas fantastisko repliku pret Belatrixu bija 'right on'. Jāatzīst, ka es esmu lasījusi vairākas negatīvas amerikāņu atsauksmes, kurās tiek izteikts sašutums par "b*tch" vārda lietošanu - manuprāt, nāve, vardarbība un spīdzināšana ir daudz nopietnākas tēmas par vienu nedaudz nepieklājīgu vārdu.

Man arī jāatzīst, ka es vairs necerēju, ka Snape būs labās komandas pusē; lai gan jāsaka, ka es viņam ticēju gandrīz līdz pašām beigām. Atceros, ka brīdī, kad viņš Džordžam nospridzināja nost ausi, man bija doma par to, ka viņš speciāli mērķē uz ausi, lai būtu ticami, bet ne nāvējoši (nu man gandrīz bija taisnība).

Es vienkārši dievināju pēdējo cīņu starp Hariju un Voldemortu; Harija mierīgo, pārliecinošo spriedumu, viņa pašpārliecinātību. Veids, kādā aina bija uzrakstīta - pilnīgi zosāda uzmetās no saviļņojuma.

Vienīgais, kas man nepatika bija epilogs. Jāsaka, ka es biju ļoti vīlusies šajā grāmatas daļā, es labāk būtu gribējusi, lai Roulinga beidz stāstu ar pēdējo nodaļu un detaļas atstāj katra individuālai iztēlei. Fakti, kas bija uzskaitīti epilogā nebija pārāk pārsteidzoši, gluži kā tāda anti-kulminācija (Albus-Severus gan bija jauks piesitiens). Bet neskaitot šo vienu nelielo aizķeršanos, es absolūti dievināju visu pārējo grāmatu. Cik jauki gan būtu, ja Roulinga turpinātu notikumu attīstību, uzrakstītu vēl pāris grāmatiņas... Cerība mirst pēdējā (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)