Tumšā Dūre, [PZP][C] Opcijas

[Demiurgs]

Ķīnā ir ziemas vidus, un Tumšās Dūres klana vadība ir vienojusies par to ka pienācis laiks uzņemt jaunus dalībniekus, kandidāti ir izvēlēti, un sūtņi ar ielūgumiem nosūtīti. Neviens no kandidātiem vēl nezina ka ir izvēlēts, lai gan 'pa provincēm jau pāris mēnešus klīst baumas ka klans uzņems jaunus biedrus.

___________________________________________________________________________________

Hakanaku Youhna(Haku) - Rowenny

Taiyuanā neviena nemanīti vakara krēslas aizsegā klusi ieradās pieci jātnieki, cik klusi ieradušies tikpat nemanāmi tie pazuda, atstājot vien zirgus stāvam pie pašiem pilsētas vārtiem.
Haku izvadīja no kroga pēdējo apmklētāju, un aizvēra durvis. Kad viņa jau bija pie galdiem un novāca netīros traukus un krūkas, vējš atgrūda kroga durvis, kaut arī tās bija aizdarītas ar būltu. Haku tiko paguva pagriesties pret durvīm ka pa tām ieslīdēja, acīm redzami, vīrietis tumšās pieguļošās drēbēs, viņam rokās bija bambusa dēlīšu tīstoklis. Vīrietis ienāca iekšā un nostājās aptuveni desmit soļu attālumā no Haku, no kroga ēnainākajiem stūriem iznāca vēl četri tādi paši karotāji. Pirmais kurš ienāca pa durvīm pacēla roku ar tīstokli ar Imperātora zīmogu, sniedzot to Haku.


Lei Vi Ku (Leis) - elesarels

Leis pēc kārtēja labi padarītā darba atpūtās kādā vietēja bordelī, ar visnotaļ jautru apkalpošanu, vairāku apkalpotāju ielenkts viņš saņēma visu kas pieklājas atpūtas iesākšanai, labu ēdienu un dzērienu un protams izskatīgas sievietes turpinājumam. Kad Leis jau bija pieklajīgi iedzēris telpā ienāca bordeļa īpašniece un pec viena viņas mājiena visi apkalpotāji strauji izmuka no tlpas. Vēl pirms Leis paguva ķerties pie zobena nojaušot ko nelāgu telpā ienāca pieci vīri tumšās drēbēs un jau atkal viens no viņiem pastiepa uz priekšu tīstokli ar Imperātora zīmogu.

Hara Emi Vana - Dvēselīte

Siaņas pārvaldnieka nams bija labi apsargāts lai pasargātu pārvaldnieku un viņa ģimeni no slepkavām un dumieniekiem, taču Tumšās Dūres sūtņiem vērīgā un pieredzējusī sardze nebija pretinieki, tie kas viņus neredzēja un nedzirdēja paveicās vairāk kā tiem kas nekad netika atrasti.
Hara pēc vakara treniņa devās atpakaļ uz savām telpām tēva namā, kad viegli iešalcoties vējam, no tumsas iznira pieci stāvi ielencot viņu, jau atkal viens no viņiem pasniedza tīstokli ar Imperātora zīmogu.

Šun Suzuki - Ilivarrs

Šuns vakara mīkrēslī no slēpņa uz kāda nomaļa ceļa uzglūnēja kādam vientuļam jātniekam brūnā apmetnī, jājēja zirgam bija ar sudrabu apdarināti iemaukti tāpēc varēja noprast ka viņu apzakt ir vērts. kad Šuns uzklupa jātniekam ar mērķi to nogrūst zemē, jātnieks veikli izvairījās un noleca zemē. Šuns apmetis pāris kūleņus pielēca kājās, pirms viņš paguva attapties viņu jau ielenca pieci stāvi un tas kurš jāja uz zirga joprojām tērpies apmetnī pasniedza Šunam tīstokli ar Imperātora zīmogu.

Linesaijs - Pūķēns Sāra

Linesaijs izpildījis kārtējo darbiņu bēga no trijiem ļoti prasmīgiem apsargiem kas negribēja samierināties ar sava saimnieka nāvi, tie jau bija pierādījuši cīņā ka vienam Linesaijam viņus nepieveikt. Skrienot Linesaijs atskatījās un ievēroja ka sekotāji sāk atpalikt, turpinādams skriet Linesaijs izdzirdēja vieglu švīkstoņu, atskatījies vevienu rezi viņš redzēja ka visi trīs apsargi guļ zemē miruši. Linesaijs apstājās, un paspēra pāris soļus atpakaļ, blakus apsargiem parādījās tumšs stāvs tinot kopā virvi, kurai galā varēja manīt tumšu sirpjveida asmeni. Stāvs satinis virvi atkal pazuda tumsā, tajā pašā mirklī Linesaijam apkārt parādījās četri stāvi un viens no tiem pasniedza tīstokli ar Imperātora zīmogu.

Kaars Li - Noveau

Kaars devās uz savu guļvietu, pēc garas apspriedes pie cietokšņa ģenerāļ, kurši izteica sau neapmierinātību ar slikto sardzes organizāciju, par kuru šobrīd bija atbildīgs tieši Kaars. Nonācis pie savas guļam telpas durvīm Kaars ievēroja ka tuvumā bija izdzēstas visas gaismas. Sajutis ko nelāgu Kaars izvilka zobenu un sagatavojies cīņai viņš atrāva vaļā savas guļam telpas durvis tūdaļ sekoja viegls trieciens kas lika zobenam izkrist no Kaara rokām, viņu ielenca pieci tumši stāvi un viens no viņiem pasniedza tīstokli ar Imperātora zīmogu.

[Dvēselīte]

Ēna aprija pēdējā ziņneša papēžus.
Hara palika stāvot ar izstieptu roku, kurā liegi gulēja tīstoklis. Viņai bija bail pakustēties. Ja nu tas viss izrādās maldi? Ja nu aina pagaista līdzko viņa sakustās? Tomēr sirds dega vēlmē ātrāk doties turp. Imperators ir jūs izvēlējies, tur vis rakstīts ... Tas skanēja kā mūzika. Viņu pat neinteresēja, kas tieši rakstīts tīstoklī - galvenā bija apziņa, ka viņa ir vajadzīga Imperatoram.
Kailām pēdām Hara lavījās uz savu istabu. Bija nepieciešamas divas somas - vienā viņa salika apgērbu, otrā nedaudz ēdiena un ceļam nepieciešamās lietas - nazi, virvi, kastīti ar bultu uzgaļiem, maisiņu naudas. Vēl bija jāuzraksta vēstule vecākiem:

Nemeklējiet mani ne šeit, ne citur. Es dodos piepildīt savu likteni.
Mūžam mīlēšu jūs un māsas.


Ejot garām vecāku guļamistabai, viņa nometās ceļos un piespieda pieri pie zemes. Pirms piecelšanās, Hara vēl paslidināja vēstulīti zem durvīm. Ejot garām māsu istabai, viņa apstājās. Smaga nopūta izlauzās no jaunās sievietes krūtīm. Viņa turpināja ceļu uz zāli.
Zobens, loks un maks ar bultām. Haras pirksti viegli pārslīdēja tēva treniņu zobenam.
Atvērusi staļļa durvis, viņa klusi ieslīdēja iekšā un devās pie Upes. Melnā ķēve iebubinājās.
Tikai klusu. Mēs taču negribam pamodināt visu sardzi, vai ne? Meitene čukstēja, iedodot Upei cukura graudiņu. Ķēve tika ātri apseglota, rezerves jostas, apauši, trenze un pavadas iestūķētas somā.
Uzkāpusi zirgā, Hara jāja uz ziemeļu izeju. Tur sardze vienmēr bija mazliet neuzmanīgāka. Piejājusi pie vārta, viņa ar nožēlu secināja, ka sardzē tomēr kāds stāv. Jauns kareivis, tikko 17 gadus vecs, miegains stutēja sienu, bet izdzirdējis zirga pakavu skrapstoņu, zibenīgi izslējās un skarbā balsī uzkliedza:
Stāt! Nekusties! Saki, kas esi!
Iekliedzies vēl reizi un šī būs pēdējā nakts tavā dzīvē.
Kundze... - jauneklis pārbijies izdvesa un nokritis ceļos piesita pieri pret zemi.
Netūļājies un atver vārtus. Hara viņam pavēlēja. Jauneklis nekavējoties metās pie vārtiem un tos atdarīja. Izjājusi cauri arkai Hara apstājās un pagriezās:
Es tev aizliedzu jel ko izpaust par šo nakti, cik ilgi vien vari. Bet, ja tevi spīdzina, saki, ka es tevi draudēju nogalināt, ja neizlaidīsi mani. Mirkli klusējusi, Hara uzmeta skatienu tēva mājai un apgriezusi zirgu, lika tam auļot austrumu virzienā.

Nakts vēsais gaiss glāstīja ādu zem apgērbu kārtas. Vīriešu drēbes bija tikai aizsegs.
Imperatora! Es jau nāku!