Pirms Rītausmas., Varam sākt! Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Semijs]

Es ar otru GM palikām nedaudz nepacietīgi un izlēmām sākt jau TAGAD! Proti tie kuri ir pieteikušies un nav iesūtījuši anketas, var neuztraukties, būs jums laiciņš vēl, jo kamēr vēl visi paspēs iepazīties. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

1,2,3.. Aiziet!

Trešdiena, 8 augusts, 2008 gads. Laiks šobrīd ir 12:00 un laikapstākļi ir mākoņaini, saules nav un nedaudz smidzina, temperatūra ir ap + 20 C.
Vecrīga - Pulvertornis...

Pulvertornis, kas bija kara muzeja, nu jau ir patvērumu vieta atlikušajiem dzīvajiem. Kā jau zināms, inficētie jau bija ielauzušies iekšā Vecrīgā, tas ir zaļajā zonā un uzsāka savas darbības, kuru rezultātā atlikušajiem militāristiem un civiliedzīvotājiem vajadzēja mukt uz kādu patvērumu, proti Pulvertornis. Otrs patvērumu punkts bija Domu Baznīca, bet ceļš lidz viņai bija diezgan bīstams, dēļ Vecrīgas šaurajām ielām, nemaz neskatoties uz to, ka Baznīca gandrīz turpat vien ir.
Izdzīvojušie jau tika izbaudīt spriedzi dēļ inficētajiem, daudzi redzēja, kā viņu draugi vai radinieki tiek nokosti un neskaitāmo daudzumu asiņu, tākā visiem, izņemot dažiem militāristiem bija liels šoks un bailes sita augstu vilni( Tas arī atiecas uz spēlētājiem, te praktiski neviens nav vēsais! ), iepriekš bija izcēlusies ļoti liela panika, jo inficētie centās tikt iekšā Pulvertornī, bet militāristi, kuri bija parūpējušies par ieejas drošību, tika galā ļoti veikli ar inficētajiem, turpat pie durvīm gulēja Renārs Kaupers, kurš acīmredzami bija labi sašauts, visticamāk viņš bija viens no pirmajiem mērķiem.
Šobrīd visi cenšās saglabāt mieru, daudziem tiek aprūpēti ievainojumi, var redzēt, ka vairāki ir sakosti vai saskrāpēti, pie ieejas dažiem militāristiem ap rokām bija aptītas asiņaisas marles, vai plāksters uz vaiga. Daži no mūsu varoņiem ar nav tikuši sveikā kā piemēram Andrejs Lomentjevs un Mārtiņš Ozols, kad viņi palīdzēja izdzīvojušajiem tikt uz Pulvertorni, abiem uzmetās virsū vairāki inficētie, bet nekādas smagas traumas netika gūtas, tikai pāris skrāpejumi un viss. Kā mēdz teikt līdz kāzām sadzīs.
Sakari ar domu baznīcu ir pazuduši un tagad visi dzīvie cilvēki sēž Pulvertornī, un plāno kā rīkoties.

* Tagad tēli var ar viens otru iepazīties. Mārtiņš Ozols un Andrejs Lomentjevs stāv pie durvīm, jo viņiem vienīgajiem ir diezgan efektīvi ieroči.
Marīte Liepiņa uz doto brīdi mierina kādu bērnu kurš iebrukumu laikā zaudēja abus savus vecākus. Feldmanu pāris palīdz savainotajiem cilvēkiem. Anna Regeta sēž šobrīd malā pie sienas un ir diezgan lielā šokā, nesen raudāja aiz visa, kas noticis, bet tas ir saprotami. Gvenda Rīda kopā ar citām sievietēm tīra marles un plēš nevajadzīgas drēbes, priekš jaunām.
Atceraties: Visiem ir liels šoks un bailes, nesen izcēlās liela panika, tākā situācija nav tā labākā.

[Bizii van Dope]

Mārīte klusējot plikšķināja pa plecu raudošam bērnam, kas puņķojās, ieķēries viņas baltajā blūzītē.
Viņa sēdēja uz kādas noplukušas koka kastes un truli blenza grīdā, neskatoties uz izmisuma pilno troksni, kas valdīja visapkārt.
Sievietes uz pakauša saņemtie mati spuru spurām krita ap seju un lielākā daļa no mezgla bija izjukusi, un mati vairāk atgādināja mežonīgu krūmu mudžekli, ne kaut ko līdzīgu Mārītes Liepiņas matiem. Mugurā sievietei bija pagari svārki, balta blūze, kuras stūri bija sabāzti iekš tiem un tumši zila žakete ar Rīgas policijas emblēmu. Ap vidukli bija aplikta josta ar visiem ieročiem. Pār svārkiem stiepās asiņains pleķis - Harija asins.
Jā, vēl joprojām Mārītes acu priekšā peldēja viss notikušais. Tas kā viņa, cenšoties izdzīvot bija nogalinājusi visus savus draugus. Sieviete pat pati neapjēdza kā tas bija noticis, bet viņa bija izšāvusi uz katru no viņiem, kad draugi bija pavērsuši savu neprātu pret viņu. Tās sejas... tās skaņas...
Neticami, ka vēl tikai nesen viņi bija grozījušies Rīgas policijas iecirknī, lai oficiālā vizītē iepazītos ar šīs pilsētas policiju, bet nu viņa bija šeit. Vienīgā no visa viņu pulka.
Asinis...
Mārīte norīja nelabuma pilnās siekalās un viegli sapurināja galvu, paceļot skatienu no grīdas. Sejā gan neparādījās dzīvība, tomēr skatiens kustējās. Viņa bija izlēmusi saņemties. Vismaz paskatīties apkārt, lai visu laiku acu priekšā nevīdētu nāves un dīvainās slimības izķēmotās sejas. Lai ausīs nedunētu šāviena troksnis, lai kājas nejustu asiņu lipīgo tuvumu. To asiņu, kas nepieder viņai...
Daudzi cilvēki raudāja, daudzi bija histērijā, citi centās aizstāvēt Pulvertorni no jukušajiem cilvēkiem.
Mārīte smagi elpoja, noklausīdamās visā šajā izmisuma melodijā.
Jums viss kārtībā?sieviete ierunājās, uzskatot kādu pavisam vietuļu meiteni, kas tupēja pie sienas ar asarainu seju [ANNA].
Kāpēc Mārīte viņu uzrunāja? Jo bija grūti klusēt, pie tam kaut kas lika uzsākt sarunu ar vientuļo, pamesto sievieti.
Nu, jā, te vēl bija tas bērns, bet Mārītei jau bērni nekad nebija patikuši...