Šausmu nometne. Opcijas

[Big Bad Wolf]

Nometnes audzinātāja nervozi gaidīja bērnus, kuriem bija jāierodas pie centrālā parka, lai varētu doties uz „Piedzīvojumu nometni”. Viņa gaidīja pie sarkana autobusa. Viņai rokās bija lapiņa, uz kuras bija sarakstīti visi nometnes dalībnieku vārdi. Viss jau bija sagatavots, lai nometnieki bez liekas kavēšanās varētu doties ceļā. -Tūdaļ jau visiem jābūt klāt,- audzinātāja nodomāja.

Tātad. Jūs visi plus, mīnus norādītajā laikā ierodaties pie centrālā parka. Atliek tikai iepazīties. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

jū. Spēle sākas!

[Bizii van Dope]

Mia drūmi vērās ārā pa logu, pār lielajām acīm mazliet pārlaidusi mīkstos acu plakstus ar biezajām, cietajām skropstām. Saules brilles bija noņemtas un slēpās aiz garajiem, kuplajiem matiem, kas bija pārlikti pār pleciem, aizbāzta aiz vienkāršā, zilā krekliņa maliņas. Baltā sporta jaka bija attaisīta vaļā, bet kājas uzplēstajos kapri džinsos sakrustotas. Bet visa apģērba zvaigzne te bija lieliskas, koši baltas kedas. Ne jaunas, bet gan kārtīgi izmazgātas.
Njā... Mia bija papūlējusies, lai iederētos starp vidējā slāņa laužu pūli un pagaidām arī nejuta uzmanību no viņu puses, lai arī meitenes kedas ļoti izcēlās, un tās varēja noturēt par tikko veikalā pirktām, nerunājot jau par Aradorfas nelielo popularitāti, ko meitene bija ieguvusi pēkšņi stājoties lielas korporācijas vadības pašā augšgalā. Cik avīzes un dzeltenā prese par viņu nebija rakstījusi... Cik daudz paparacci bija Miu izsekojuši, fotografējuši un likuši fotogrāfijas savās klaču avīzītes kā lielus dārgumus... Pretīgi un šausmīgi kaitinoši jau tas bija, bet viņa bija pazīstama un publikas atzīta par spēcīgu cilvēku, tomēr meiteni īpaši nesatrauca viņas popularitāte. Miu vienmēr bija interēsējusi tikai ģimene un ģimenes uzņēmums.
Bet ko jau nu Mia tagad domās par tik nopietnām lietām! Pašlaik tam visam nebija nozīmes. Meitene brauca uz vasaras nometni! Vai varat noticēt? Nometni! Un kopā ar vienkāršiem bērniem, un vienkāršiem cilvēkiem, tāpēc vienīgā rūpe, kas Miu pašlaik nomāca bija tas, vai viņiem viņa patiks, vai viņa iegūs jaunus draugus.
Gan jau būs labi.... Gan jau...
Meitene, patīkami smaidot, novērsās no loga, pa kuru ārā bija skatījusies un mazliet pagrozījās savā sēdvietā, lai varētu ieraudzīt cilvēkus, kas sēž tuvākajā apkārtnē. Vajadzēja taču izlemt ar ko parunāt, vai vismaz radīt iespaidu, ka ir atvērts cilvēks, kas labprāt parunātos (izklausās muļķīgi, vai ne? nē, psiholoģija.).
Bet te autobuss strauji nobremzēja, un Mia mazliet ievaidējās, ar plecu ietriecoties priekšējā autobusa sēdeklī. Meitene pagriezās un pārvietojās uz tukšo blakussēdētāja solu, mazliet izliekdamās ejā, lai redzētu, kas notiek priekšgalā (viņa sēdēja pa vidu autobusam).
Acis vien izbrīnā paplētās. Asinis!
Es ceru, ka viņi nenotrieca cilvēku... Man negribētos tagsd doties uz policijas iecirkni, lai kā lieciniece izklāstītu, ko esmu un ko neesmu neredzējusi... Viņi man vēl mēģinātu kaut ko piesiet... Piemēram, ka es esmu pieskrējusi pie šofera un piespiedusi gāzes pedāli, vai arī to, ka šoferis ir uzpirkts.Mia mazliet saīgusi domāja un atkal pārlaida skatienu pār apkārtējiem.
Daudzi bija satraukti, citi pretīguma pilni, bet citi vienaldzīgi. Lielākoties zēni. Taisnību sakot, Mia nepiederējās ne pie vienas no trim grupām. Viņa šo to bija redzējusi un, tāpēc tikai vairs interesējās par asiņu piederību. Asinis vai kaut kas izšķaidīts Miai jau sen vairs nelikās nekas... Ehh... Jums tas nemaz nav jāzin!
Šoferis iekāpa atpakaļ autobusā un pateica, ka tā ir aita.
Mia uzrauca vienu uzaci.
Atvainojiet, bet kā jūs varējāt nepamanīt aitu? Domāju, ka tās nav nekādas ķirzakas.meitene skeptiski apjautājās, mazliet saraukusi pieri. Kā aitas dēļ varēja noraut priekšejo riteni? Neiespējami! Bet šīs domas Mia paturēs pie sevis...
Es vismaz ceru, ka viņiem ir rezerves ritenis...