Pēdējais uzbrukums[C] [PZP], Uzveic ļaunumu... Opcijas

[Elony]

Līdz ar viņu atmodīsies klusētāji,
Līdz ar viņu pasaule mainīsies...
/Edolgs/

3067. gads, pavasaris.

Amerikas Ziemeļzeme vēl juta ledainās ziemas elpu. Daudzviet zemi vēl klāja biezs sniegs, arī mežus uz austrumiem no Briežezara. Bija agrs rīts un daba vēl modās, kad to iztraucēja klusa dīkšana. Nelielā klajumā egļu meža vidū, sniegotā zeme sāka celties uz augšu. Atklājās, ka zemes virslānis patiesībā bija nomaskēta lūka, kas slēpa ieeju pazemes garāžā. Tā bija tukša, ja neskaita nelielu, divvietīgu gaisa motociklu telpas stūrī.

Vairāk kā simts metrus zem zemes Raiens uzrunāja savu datoru: "Aktivizē DNS lielgabalus garāžā. Viss kā parasti."
Dators ziņoja, ka pavēle izpildīta. Tagad atlika gaidīt. Drīz ieradīsies mednieki, kas paklausīja viņa aicinājumam. Viņi atradīs garāžu un ar liftu nolaidīsies pazemē. Tad viņš tiem parādīs to.
Raiens vēlraiz uzlūkoja lielo, pelēko kapsulu, kas darināta no nezināma, bet neiznīcināma metāla sakausējuma. Tur bija iekšā viņš, radība, kam līdzīgu uz zemes nav. Vienīgā un pēdējā cilvēku cerība. Viņa vadībā būs iespējama uzvara. Viņš vedīs cilvēkus pēdējā uzbrukumā.

Ja vien to kāds atbrīvos. Viss bija vampīru mednieku rokās. Ja viņi nenāks, tad cilvēki uz mūži paliks vergi. Viņiem ir jānāk.

[Pūķēns Sāra]

Darels rūpīgi noklausījās visu ko Raiens teica, jautājumi vēl bija, bet ne priekš šīs vietas un ne priekš šīs kompānijas, tur vajadzēja ko citu, un viena no lietām bija pašam rūpīgāk nopētīt kapsulu, bet priekš tā nepietika laika, tādēļ puisis vienkārši izgāja no virtuves un iekāpa liftā, uzbrauca aukšā.
-Izslēdz tās lāpugunis, ja gribi palikt dzīvs,- Darels uzsauca Grejam, -Mēs te neejam uz atklātu cīņu, lai par savu atrašanās vietu jau ziņotu pa gabalu, mēs ejam pietiekoši slepenā misijā.- To pateicis, viņš izgāja no garāžas, jo Raiens bija teicis gaidīt ārā, vēl pie tam puisim nepatika visa tā padarīšana.
Nostājoties ārā, viņš pasmaidīja par konrastu starp savu melno apmetni un balto sniegu, Vēlāk būs jānomaina krāsa, kaut gan... vajag mācēt apstāties un sajust rožu samaržu. Tas bija viņa mātes, mīļākais teiciens. Darels ilgi nedomājot apsēdās sniegā, caur apmetni nenāca ne aukstums, ne mitrums, tādēļ viņam bija diez gan omulīgi. Viņš atcerējās par to, ka Raiens jautāja par atslēgām, vai viņi nezin, kur tās atrodas. Atmiņā bija iespiedies, ka saimniekam bija tāda telpa, kurā viņš pat nelaida sev uzticamākos vampīrus. Vēl mazam būdamam, viņš bija ticis, kaut kādā veidā pie durvīm un redzējis augsto drošības pakāpi, lai tiktu telpā, tagad jau sāka likties, ka varbūt tur bija atslēga, bet visticamāk tas bija vienkārši mirkļa iespaidā un ko teikt būtu aplami, tikai iespējams iedzīt pārējos nelaimē. Vēl pie tam katrs lords, ko slēpa un sargāja, vai tās bija atslēgas, vai kara stratēģijas, nauda, vai kas cits, to nevarēja zināt, tikai minēt un minēt. Pluss vēl visam klāt, atslēgas arī atradās pie cilvēkiem, kas neizbrīnīja viņu, bet no cilvēkiem tās būs dabūt daudz grūtāk, jo no viņiem ar spēku nebūtu gudri tās ņemt.