Līva Tailere, Arvena Opcijas

[Rūsa]

22.oktobrī(tas ir šodien) pa LNT filma "Vakars Makūla krodziņā" ar Līvu Taileri. Vidusmēra filma, nekas spožs, bet Līvai pavisam savādākāka loma, nekā pierasts viņu redzēt LotR filmās.

[Roviela]

Par Līvu. Viņa ir patiešām apburoša un skaista, to nenoliegs neviens, jo atradīs kaut vienu kadru wai bildi, kur wiņa izskatīsies super (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/thumbsup.gif)

wai kāds to interwiju newarētu iepostot? Man twnet newer waļā (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/getlost.gif) .

Līva Tailere, tumšmatainā un zaļacainā bijušās „Playboy” modeles Bebes Bjūelas un grupas „Aerosmith” solista Stīva Tailera meita, ir apburoša, sapņaina, bet tajā pašā laikā ļoti mērķtiecīga. Viņa mīl ģērbties savdabīgās drēbēs – tās vairāk atgādina vecmāmiņas kleitas nekā jaunas aktrises garderobi.

Dosjē
Līva Tailere
Slavenākās lomas: Greisa „Armagedonā” (1998); Tatjana „Oņeginā” (1999); elfu princese Arvena „Gredzenu pavēlnieka” triloģijā (2001-2003).
Kino nepatīk: kailscēnas un mīlas ainas. Līvai tās padodas ārkārtīgi grūti.
Tuvākais cilvēks: tēvs Stīvens Tailers. Viņiem ir lieliskas attiecības – abi bieži kopā izklaidējas, pat mainās ar apģērbu.
Netikumi: ļoti garšo itāļu ēdieni (viņas augumam tas nenāk par labu).
Tikumi: nekad nav aizrāvusies ar narkotikām un alk. dzērieniem.
Bijušais draugs: aktieris Vakīns Fīnikss.
Ģim. stāvoklis: no 2003.g. 25.marta precējusies ar mūziķi Roistonu Lengdonu.


Bet kāpēc gan ne – cik savās izpausmēs oriģināli vecāki, tik oriģināla arī meita.
„Gredzenu pavēlnieka” triloģijā tu filmējies pusotru gadu, taču filmēšanas laikā bija arī pārtraukumi, kuros varēji doties mājup.

Un šajā laikā jutos atvieglota – es varēju doties mājās! Nezinu, kāpēc tā, bet es pēc mājām skumu vairāk nekā pārējie...

Nu visas trīs „Gredzenu pavēlnieka” daļas pabeigtas, līdz ar to pabeigts arī tavs darbs...

Gan jā, gan ne. Pat tad, kad tika nofilmēta mana pēdējā scēna, kad Pīters sacīja: „Līva, uzņemts!” un visi sāka aplaudēt, līdz beigām vēl bija tālu. Pēc tam, kad bijām beiguši filmēties pirmajā daļā, vēl trīs gadus kaut kas notika – montāža, papildus filmēšanās utt., tāpēc man vēl joprojām ir sajūta, ka nekas nav beidzies. Mums joprojām jāpiedalās arī vērienīgās preses konferencēs. Atceros, kā pirms diviem gadiem nodomāju: „Ak, Dievs! Arī 2004.gadā man būs jāsēž un jārunā ar žurnālistiem – ko gan es viņiem atkal stāstīšu?...”

Esmu dzirdējis, ka filmēšanas laikā dažkārt tika atcelts atvaļinājums...

Nevēlos, lai jūs domātu, ka es sūdzos, taču dažkārt filmēšanas laukumā par teoriju pārtapa jebkurš solījums. Tādas lietas ir grūti saprast un vēl grūtāk izturēt. Sākumā biju nikna – un ne es viena. Tomēr pēc brīža visi nolēmām: labi, ka tas nav tikai “vienkārši kino”, tāpēc ir jākustas uz priekšu. Taču brīžiem man bija smagi, pat ļoti smagi.

Kā veidojās tava sadarbību ar filmas režisoru Pīteru Džeksonu?

Pīters bija ārkārtīgi noslogots – viņam bija nenormāli daudz darba un pienākumu. Tāpēc nevarētu teikt, ka viņš kādam no mums varēja veltīt daudz uzmanības. Iespējams, ka tas bija noteicošais, kāpēc viņš izvēlējās tieši mūs. Filmēšanas laukumā nebija cilvēku, kuri apvainotos tikai tāpēc, ka režisors viņiem nevelta pietiekami daudz uzmanības.

Vai Pīters nebija nervozs – viņam taču nācās filmēt visas trīs daļas uzreiz...

Pīters nekad nebija „uzvilkts”. Tas patiešām ir apbrīnojami, jo mēs visi pastāvīgi atradāmies saspringumā, bet viņš – ne. Pīters bija mierīgs, pilnīgi aizrāvies ar savu projektu. Viņš strādāja ārkārtīgi mērķtiecīgi. Mani satrieca arī tas, ka mums netraucēja neviens no studijas vadības – visiem tika dota ārkārtīgi liela brīvība. Arī agrāk esmu filmējusies kino, taču tur režisori nemitīgi atradās zem producenta un studijas vadības spiediena. Manuprāt, tādā veidā režisoram tiek liegts uzņemt tādu filmu, kādu to vēlētos redzēt pats režisors. Parasti producents un citi „gudrinieki” nemitīgi jaucas procesā ar saviem iespaidiem, turklāt dara to ļoti kategoriskā formā. Šoreiz tā nebija. Pīteram bija dota milzīga brīvība.

Kā aktieri uzturēja savu cīņas garu?

Palīdzēja tas, ka savstarpēji sadraudzējāmies – līdz ar to jutāmies viens otram vajadzīgi. Mums bija svarīgi satikties un savā starpā aprunāties. Paldies Dievam, mums visiem bija arī laba humora izjūta. Mēs nemitīgi jokojāmies, izgreznojām treilerus ar visādiem stulbiem nieciņiem, runājām dažādas jēlības, tādā veidā rodot sev glābiņu darba garlaicīgajā daļā – tāda, piemēram, bija grimēšana.

Runā, ka Vigo Mortensens (filmā atveido Aragornu) esot strādājis bez atpūtas...

Es nekad dzīvē neesmu redzējusi, ka cilvēks strādātu tik mērķtiecīgi, kā to darīja Vigo. Puisis ne reizi nežēlojās, ne reizi neaizgāja pat uz masāžu. Un ne reizi nepaņēma brīvdienu. Vigo strādāja burtiski katru brīdi. Pat brīvdienās viņš brauca uz jāšanas treniņiem vai nodarbojās ar kaut ko tādu, kas vēlāk noderētu filmēšanai.

Vai laikā, kad pati nestrādāji, skatījies, kā veicas citiem?

Vienmēr skatījos, kā spēlē Keita Blanšeta, jo esmu viņas fane. Es tik ļoti priecājos, kad Keita atbrauca – beidzot filmēšanas laukumā parādījās otra sieviete! Bija ārkārtīgi aizraujoši redzēt, kā uz ekrāniem dzimst vēl viena sieviete – elfs. Man tas ļoti palīdzēja. Reizēm devos paskatīties, kā filmējas puiši. Pašai gandrīz visspilgtāk atmiņā palikusi pakaļdzīšanās scēna filmas pirmajā daļā. Tajā man seko Melnie jātnieki – šķiet, šī scēna tika iekļauta arī filmas reklāmas rullītī. Bet vispār man daudz nācās filmēties uz zaļā ekrāna, bez reāliem partneriem. Tad jutos nepārliecināta, pašai šķita, ka nekas nav labi.

Tu filmā atveido elfu princesi Arvenu. Par šo lomu dzird ārkārtīgi daudz baumu, piemēram, ka tava varone filmas beigās kļūst par kareivi. Vai tu filmā tik tiešām cīnies?

Nē, tās tiešām ir tikai baumas. Sākumā tas viss mani ārkārtīgi apbēdināja, tagad tikai nedaudz kaitina. Zinu, ka reizēm cilvēki par mani runā arī nevisai labas lietas, bet tas ir sīkums. Vairāk mani nomāc tas, ko runātāji par mani domā... Saprotiet taču – es esmu tikai aktrise! Es strādāju šajā filmā un nevaru izmainīt ne scenāriju, ne savu personāžu. Filmā ir scēnas, kādu grāmatā nebija, taču, manuprāt, Arvena filmā ir gluži tāda pati kā grāmatā.

Kā tu domā, cik ļoti tava dzīve izmainīsies pēc „Gredzenu pavēlnieka”? Šī slava nesīs vēl lielāku veiksmi vai vienkārši tevi uz ielas atpazīs vēl biežāk?

Esmu par to domājusi. Man šķiet, ka garā auguma dēļ mani pūlī nevar nepamanīt – mani vienmēr redz! Mazāka auguma aktieriem nepamanītiem iejukt pūlī ir vienkāršāk! Taču vairāk uztraucos par to, ka turpmāk prese vairāk varētu “ķidāt” manu privāto dzīvi. Tomēr Ņujorkā cilvēki pret mani izturas jauki. „Hei, Līva!” viņi mēdz uzsaukt un pasmaidīt. Bet, ja kāds mani gribēs nogalināt tikai tāpēc, ka viņam nepatika filma?... Kāpēc? Es taču pie tā neesmu vainīga!? Es šajā procesā biju tikai marionete!

Pēc ārzemju preses materiāliem sagatavoja Laura Hohlačova