Kad ir palikušas pēdējās cerības...., [C] Opcijas

[Zōzā zač zač]

Notikumi, kas bija pirmajā villa jau bija aiz muguras. Visi jau sēdēja automašinā(Milzīgā busā, ka slīdzīgs limuzīnam.) un devās uz nākamo villu, cerēdami, ka tur būs mierīgāk, lai varētu atkopties.
Jo bija noticies daudz kas. Dēļ pēdējo vilkaču uzbrukuma visi bija smagi cietuši.
Keila vēljoprojām bija bezsamaņā, un Tarra arī. Tarra nokļuva bezsamānā tad, kad Metjū viņu līdz ar Keilu iznesa laukā no villas un viņiem uzklupa divas vilaktes un smagi viņus visus traumēja.
Visi trīs aslēdzās pilnīgi.
Sebastians aiz sērām par Leiju, kura nomira, arī cieta no šim vilkatēm, kaut arī viņš pārvērtās par vikati un vienu no viņām saplosīja, otra tikmērt viņam jau bija ar savām ķetnām iekrāmējusi pa galvu un atlsēgusi viņu.
Grejs ar savu neadekvāto rīcību bija nokļuvis visā trulā situācijā. Viņš izvairoties no vilkaces cirtiena paklupa aiz kāda līķa un krisdams atsita galvu pret asfaltu un tūlītēji atslēdzās.
bija palicis vairs AMrkuss un Bens.
Bens savā "bloodrage" bija kļuvis stiprāks un ātrāks. Ievainojumi dzija ātrāk, bet tas bija letāli ilgi atrasties "bloodrage". Tāpēc viņš ar Markusu piebeidza šo pēdējo vilakti.
Markuss viņai novērsa uzmanību un Bens viņai izdarīja letālu triecienu. iztrieca caur galvu savu sudraba dunci, tādējādi atstājot vilkaces galvā milzīgu caurumu. Iespaidīgi.
Lēnāma tejot no šī "bloodrage" viņa acis beidzotieguva normālo krāsu, jo "bloodrage" laikā tās bija pildītas ar asinīm.
Viņš piegāja pie Lurdesas, kura par brīnumu vēl bija dzīva, bet varēja redzēt, ka viņa mirst.
Viņa viņam pateicās par to, ka dāvāja viņai mūzīgo dzīvību un jaunību, viņa būtu šo dāvanu lietderīgi izantojusi, bet viņu pārsteidza guļošu vilkaces.
Pār lurdesas vaigu notecēja pāris asaras, kuras bija nedaudz sārtas no asinīm.
noglāstījusi Bena vaigu viņa ar smaidu uz lūpām nomira bena rokās.
Bens gan garīgi, gan fiziski salūza un atgūlies blakus Lurdesai aizmiga.
Vienīgais palika Markuss, kurš noraudzījās, kā visi šeit bija pusmiruši, daži miruši.
Par laimi Metjū bij atjēdzies un nedaudz saplosīts piegājis pie Markusa ar viņu sarunāja, ka viņš palīdzēs viņiem. Protams par markusa paša zivēlētu pakalpojumu, ko Markuss pateiks vēlāk.
Metjū ar Markusus atrada Lielu mašīnu kurā varētu sagūldīt visus dzīvos, lai varētu turpināt savu ceļojumu.
Abi iegūldija Benu, Tarru, Keilu, Bastianu un Greju mašīnas aizmugurējos krēslos, kas bija pa visas mašīnas aizmugures sāniem.
Par laimi Markusa sadragātajā mašinā vēl bija asinss pudeles, kuras varēja lietderīgi izmantot vampīri, kas bija atslēgušies, kā Keila, Bens un Grejs. Katram no viņiem bija jau mutē ielietas asins glāze, lai viņi ātrāk atjēgtos un lai sevi pilnībā izdziedētu viņiem blaksu bija pa divlitrīgajai asins pudelei.
Markuss sēdēja pie stūres un vadīja šo automašinu. Metjū jau viņam bija izklāstijis norādes uz kurieni braukt. Tāpēc Metjū tur pat blaksu sēdētāja krēslā iemiga, lai nedaudz atgūtos no šīm traumām. Brūces vilkās ciet, bet iekšēji viņš bija pārguris.
Tagad visi brauca mašīnā un katrs gulēja savā krēslā, drīzāk uz trijiem krēsliem.

Laiks bija samērā mierīgs, nedaudz apmācies, bet par lietu tas neliecināja. Pūlkstenis bija apmēram 2 naktī, varēja just, ka apmēra pēc 3-4 stundām saule ausīs, tāpēc vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt uz to villu, lai vampīri nebaudītu savu mūža pēdējo saullēktu.
Viņi visi brauca, pa Asfaltētu ceļu, kuram apkārt bija mežs, skujukoku mežš.
UN gar ceļa malu bija laternas, bet ļoti reti izkārtotas, ka katr laterna bija ik pa 200 metriem vai pat retāk. Un puse no tām pat nespīdēja.


(turpiniet visu, pēc ši uzrakstīt, ka atmostaties mašinā, katrs uz sava krēsla, kur varētu sēdēt 3 cilvēki. Masīna ir kā milzīgs Hamer limuzīns, kuram sēdekļi ir gar sāniem.)

[Bizii van Dope]

Ar klusu vaidu no bezsamaņas krāsainās tumsas pamodās Tarra. Viņa uzreiz tvēra pie galvas un centās trausties augšā, lai arī neapjēdza ne kur atrodas, ne kas īsti noticis.
Bija grūti tā vienā paņēmienā apjaust visas tās ķermeniskās sajūtas un emociju mežonīgo jūkli. Bet Tarra mēģināja. Jau pirmkārt viņai mežonīgi griezās galva un, tāpēc sieviete, lēnām traušoties augšā, grīļojās, taču labā puse tam bija tas, ka, jo vairāk vilkate kustējās jo vairāk spēku ieplūda sievietes stingrajos locekļos. Mute bija sausa, un mēle sastingusi un piekaltusi augstlejām, tāpēc nācās to locīt un vingrināt, lai tā atjēgtos un Tarra arī varētu kaut ko pateikt kādam, kas pagadītos tuvumā.
Asinis, šalkdamas ausīs, ar lielu švunku ieplūda galvā, un ausīs sāka spēcīgi dunēt no pēkšņā spiediena. Sieviete mazliet gārdzoši ievaidējās un viegli piespieda pirkstu galus deniņiem.
Au, au...viņa klusu novaidēja. Balss bija piesmakusi un vāja kā cilvēkam, kas uz vienu nakti pārdzēris prātu un nu ir atmodies no dziļā dzērāja miega.
Galvā ar lielu švunku atgriezās domas un Tarrai nevien tikai nācās savilkt kopā dubultos attēlus, bet arī salikt pa plauktiņiem visu, kas bija no tiem izkritis.
Brīdi viņa sēdēja un bužināja mīkstos matus, nedzirdot neko kas notiek apkārt un arī neko neredzot. Visbeidzot Tarra izslējās un izlaida roku no matiem, palūkojoties apkārt. Acis spoži mirdzēja līdz ar spīdumu sievietes sejā. Vilkate bija attapusies un gatava turpināt iesākto.
Viņa ar prieku konstatēja, ka izspūruši ir tikai mati un, ka no ievainojumiem ir palikuši tikai mazi, kņudoši skrāpējumi, kas noteikti aizvilksies ciet jau pēc kādām piecpadsmit minūtēm. Tad sieviete palūkojās apkārt un atklāja, ka sēž uz kādas mašīnas aizmugurējā sēdēkļa. Daudz nedomājot, Tarra tvēra pēc durvju roktura un veikli izlēca no mašīnas. No sēdekļa apakšas izspruka viņas pūkainais kaķēns un žigli piebiedrojās saimniecei, acīm esot tik kristāliskām kā nekad.
Tarra paskatījās pār plecu uz melno dēmonu un uzsmaidīja viņam mazliet draisku ''liktenīgās'' sievietes smaidu. Viņa dziļi ievilka gaisu krūtīs un mazliet pakasīja roku tajā vietā, kur vīdēja asiņains skrāpējums - rētas palieka. Uz lūpām uzplauka smaids. Nekad mūžā Tarra nebija jutusies tik mierīga, nosvērta un pašpārliecināta. Nekad mūžā ķermeniskās vēlmes un pašas dvēseliskās vēlmes vēl nebija bijušas tik labi izprotamas un tik patīkamā līdzsvarā. Nekad vēl Tarra nebija juties pilnīga valdniece pār sevi. Bet nu viņa tāda jutās. Pat zvērs krūtīs kā pārbijies kucēns smilkstēja. Iespējams tas bija tikai īss laimes mirklis, taču, kas nekaitēja to baudīt?