Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Malduguns]

Develins izskatījās morāli sagrauts. Rofe viņu vēroja un nezināja vai turpināt būtu pareizi, tomēr bija jāturpina. Viņa paša dēļ. Agri vai vēlu viņam tik un tā tas būs jāuzzina. Un Rofe pēc pieredzes varēja sacīt, ka labāk kaut ko ir uzzināt agri nekā vēlu.
-Es zinu, kurš ir tas, kurš mīlēja angelu sievieti. Es dzirdēju šo atzīšanos nākam no viņa lūpām. Dzirdēju par viņa kvēlo mīlestīibu un to kā viņš likteņa spiests slacīja savas rokas ar mīļotās asinīm. Tā nebija viņa brīvā griba, tas bija spiediens,-Rofe lūkojās uz Develinu. Viņai bija smagi runāt par kaut ko tādu. Smagi, jo viņa, tāpat kā Develina māte, mēdza pieķerties nepareizajiem cilvēkiem. Iespējams, tieši tādēļ viņa tagad bija tāda, kāda viņa bija. Siena, kuru viņa bija izveidojusi palīdzēja no tā atturēties.
-Viņa vārds bija Erlends,-Rofe vēl piemetināja.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 23.05.2007 20:25