Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Malduguns]

Aridena runāja par mīlestību starp tautām. Kaut ko tādu Rofe jau bija dzirdējusi. Reiz, kad pie viņas ģimenes viesojās mātes brālēns, tēva labākais draugs un Rofes krusttēvs vienā personā. Viņa vārds bija Erlends. Viņš par runāja ar Rofes tēvu un abi vīrieši nenojauta, ka mazā drako meitene noklausās viņu sarunā. Toreiz tas šķita kā savāds un ļoti skaists stāsts. Toreiz mazā Rofe vēl nebija apjautusi to vērtību, kas bija šajā stāstā.
Erlends bija iesācis stāstu ar to, ka ir nogalinājis angelu sievieti. Tas bija atpakaļgaitas stāsts. Viņš sāka ar beigām un beidza ar sākumu. Ar sākumu, kurā viņš bija šo sievieti iemīlējis.
Rofe vienkārši blenza Develinā. Nevarēja būt, ka ar šo angelu viņu vieno radniecīgas saites. Tomēr, to pelēko acu skatiens, kaut kur redzētie vaibsti..
-Develin,-Rofe klusi iesāka.-Man liekas, ka es zinu, kurš ir tavs tēvs.

[Develin_]

Develins skumji pasmaidīja sajusdams jaunās angelas pieskārienu. tas biaj tik dīvaini liegs.. tik maigs..
-..viņa nodeva savu dzimtu.. - jau takal pār Deva lūpām tas izlauzās un grieza viān sirdi. greiza.. žņaudza.. un iznīcināja palēnām. Tomēr,lai arī duskas iekvēlināja puiša sirdi viņš neļāva tām vaļu.. viņš ļāvās uzklausīt Aridenu..
-varbūt.. -pusisi pie sevis klusi nočukstēja un jau atkal paskatījās uz drakonu. pūķsi viņam radīja siltas jūtas tas lika domāt par ģimeni .. jau atkal... Vinš pavērsa savu acu skatu uz Aridenu.. ielūkojās viņas sejas daiļumāa un jau atkal nopūtās..
-.. viņai nebija tiesību mīlēt draco.. tas viņu aizved a līdz nāvei.. - pusis klusi nočukstēja...
Devs novērsās no daiļās angelas sejas un pagriezās uz tumsas pusi. viņs vēlējās pazust. iespraukties vismazākajā grīdas šķirbiņā. noslēpties. aizbēgt. aizbēgt un izkliegt savu naidu un sāpēs. savas skumjas. bēt nē.. vīnš ir angels. angeli nekad nepadodas. nekad. viņi mirst un iznīkst kaujas laukā. ne nomorāliem triecieniem. puisis saņēma visus savus spēkus un pacēla galvu, pagriezās un paskatījās uz jauno angelu meiteni.. viņš nokrita ceļos, un sakļāvis savu roku viņējās klusi sacīja
- es pateicos Angam par šo dievišķo debesu dāvānu ko viņš man sūtījis - parādot man ceļu un apgaismojot to ar tik daiļu rada gabalu.. paldies ak atklāji patiesību un svētīji nākotni ar ticību.. - pusis runāja angelu senvalodā, turēdams metenes roku..

viņa klusā čukstēšana tika pārtraukta. tā bija jaunās draco meitenes balss.. Rofe.. ja nemaldos Devs nodomājis pacēla acis no savas lūgšanas...
-.. kā lūdzu?- puisis atvēra muti lai izdvestu skaņas, kas nu jau likās ka skan no tāls pasaules. viņš nebija vairs starp draco un angeliem. viņš bija .. kaut kur.. savā prātā.. bet balsi bija skaidri dzirdamas.
pārtraucis lūgsnu Devs pislē`jas kājās un pasaktījās uz Rofi ...