Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Malduguns]

No kapuces apakšas klusā balsī kāds uzdeva Rofei jautājumu. Meitene pašķielēja uz nu jau blakām ejošo angelu un kārtējo reizi atglauda no sejas nepaklausīgās matu šķipsnas.
-Mani interesē personas, ar kurām man nāksies pavadīt laiku kopā,-Rofe sacīja un šoreiz viņas balsī nebija jaušama neviena pēda no sarkastiskās būtnes, kāda viņa bija patiesībā. Rofes balss skanēja gandrīz maigi un meitene pati brīnījās par to.
Tobrīd apdullinātais un atžilbinātais drako bija nonācis pie pietiekoši lielas saprašanas, lai izrādītu savu naidu pret angelu tautu, tāpēc meta nazi tuvākā angela virzienā. Par laimi drako vēl bija pārāk vāargs, lai spētu precīzi nomērķēt, tādēļ visus iztrūcināja vien metāla šķinda uz akmens grīdas.
Rofe uzmeta ašu skatienu nomestajam ierocim un tad tā metējam, kurš palēnām slējās kājās. Ar veiklu lēcienu viņa jau bija klāt pie drako un pielika savu stiletu viņam pie rīkles.
-Zini, es tevi varētu nogalināt neatkarīgi no tā, kas tu esi. Pietiek šī cilšu naida,-viņa nošņācās Sarevusam tieši sejā un tad piecēlās kājās un vērsās pie visiem, kas bija klāt.-Vai jūs nemaz nesaprotat, ka viss šis karš ir sasodīti bezjēdzīgs? Ka rasu naids patiesībā ir tikai lieka laika un enerģijas tērēšana? Jūs visi domājat vienīgi par to, lai jums būtu labāk nemaz neiedomājoties, ka jebkurš, kuru jūs nogalināt kādam citam ir brālis, māsa vai kāds no vecākiem, draugiem. Šādi jūs vēl vairāk sējat ienaidu savā starpā. Tad jau drīz vien nebūs nevienas rases, jo šis naids būs tik spēcīgs, ka tās vienā mirklī iznīcinās. Es saprotu, ka zaudējums ir sāpīgs, pati esmu zaudējusi abus vecākus šī kara laikā, tomēr es uzsakatu, ka visu var nokārtot arī diplomātiskākā veidā nekā vienīgi ar ieročiem. Ko jūs par to sakāt?-Rofe piešķieba galvu un palūkojās klātesošajos.