Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Zōzā zač zač]

Meitene tupēja pie kādas milžigas Drakona statujas kājām un skaitīja lūgsnas. Tā bija dragonu valoda, ko zināja tikai Draco vecākie. Bet šai jaunākajai meitenei tā arī bija iemācīta, tieši lūgsnas.
Šī statuja bija pašā templī, samērā apsļēptā kambarī, kuru zināja tikai tie, kas te uzturējās vai arī tie, kas šo vietu zināja,kā savus piecus pirkstus.
MEitenei lūpas kustējās, bet vārdi pār tām nenāca, tikai vienīgi gaisa vēsmiņa, kas arī knapi vien spraucās pār viņas lūpām.
Atvērusi acis viņa paskatījās uz Drakona slaidi pacelto galvu. Piecēlusies kājās viņa izpleta savus spārnu, tā, ka tie atplešoties noskanēja, kā pātagas sitiens gaisā. Un šī skaņa caururba šo visu klusumu. Viņa neuztraucās par to, ka kāds varētu viņu izdzirdēt, jo viņa bija pilnā pārliecībā, ka neviens te nebija, bet meitene maldijās.
Paspērusi solīti atpakāl viņa noliekusi galvu pagriezās un devās ārā no telpas. gandrīz nonākusi līdz durvīm viņa nedaudz pagriezās un ar acs kaktiņu atskatījās uz šo milzīgo un slaido Dragona statuju, kura cēli un majestātiski stāvēja telpas vidū un vēroja katru ienākušos ar viss zinošu skatienu.
Viegli pasmaidījusi viņa izgāja no telpas.

[Develin_]

izrauts no savām pārdomam un apcerēm par atribie, Devs gluži vai salēcās dzirdot klusos troķšņus, kas nāca no tempļa puses.
- kas pie velna... - pusis izmeta un viņa slaikie garie pirksti apvijās ap zobenu, kas mētājās viņam blakus. klusi izlavījies no savas ēnas un nostājies klinšu slēptākajā pusē Develins pašķielēja uz lauku pie tempļa un ieraudzīja masīvo barbaru..
- pat tie muļķi neleik mieru.... - Develinā uzjundija dusmas, un viņš varen veikli izleca no savas paslēptuves un uzsauca barbaram..
- ko tu meklē uz angelu svētās zemes..? - Devs satracināts izmeta pacēlsi savu zobenu pret barbaru.