Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Pūķēns Sāra]

Nirts soļoja akmens krāvuma virzienā, šis krāvums bija šīs dienas gala punkts, kurā viņš radīs mieru, kaut uz šo nakti. Kad viņš pirmo reizi bija uzgājis šo vietu, tad viņš ne zināja, ne vēlējās zināt, kas šī ir pa vietu, viņš vienkārši bija pateicīgs, ka ir atradis jumtu virs galvas, zem kura mierīgi varētu atgulties un ļauties sapņiem, kuri bija pilni sāpju un nelaimju, kuri viņu vajāja no tā laika kā zobens tika likts kaujā, lai atņemtu otram dzīvību, bet pārnakšņojot šeit un no rīta pamostoties, viņš toreiz atklāja, ka pa nakti viņu nav apciemojuši rēgi. Toreiz nonākot tuvākā ciematā, viņš gāja pie tā vecā, lai uzzinātu, kas šī ir pa vietu, un tas pastāstīja par šo pusabrukušo templi, kurš jau sen tika pamests likteņa varā. No tā laika, Nirts salīdzinoši bieži bija šeit pabijis. Tagad nonākot pie tempļa, pār lūpām pārlauzās atvieglota nopūta un klusiem soļiem viņš iegāja drupās. Templī viņam bija kāda īpaša vieta, kur viņš parasti apmetās, šī vieta, kā atsvabināja puisi no svara, kuru viņš pats sev bija uzvēlis plecos.
Apsēdies viņš paņēma zobenu, uz zobena bija asiņu pēda, kuras viņš ar speciālu drānu notrausa, ieraugot asinis, Nirts atkal nopūtās.
-Piedod man to, ko es daru, piedod man manus grēkus. Mana dvēsele, lai tiek svabada, es to daru tautas labā. Mana...- Jaunais vīrietis apstājās lūgšanas vidū. Viņš nebija šajā templī vienīgais, to viņš tagad zināja, bet kā gan puisis to spēja palaist garām, kad iegāja templī? Viņš tiešām bija kļuvis neuzmanīgs, domājot, ka šeit viņu negaidīs briesmas? Rokas satvēra zobenu un zobi sakosti cieši jo cieši, skatiens uzmanīgi vērās ik vienā telpas stūrītī, ik vienā tempļa telpā, lai atrastu to, kurš vēl bez viņa bija šķēršojies šī tempļa slieksni.