Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Malduguns]

Rofe lēni devās uz priekšu pa ceļu. Viss bija tik ļoti izžuvis, ka pie katra soļa ap viņas

kājām uzvirpuļoja putekļu mākonīši. Debesis bija samākušās, tomēr nesolīja lietu.

Pamatīgā lietusgāze nebija piedzīvota jau sen. Tuvojās vakars un Rofe bija

pārliecināta, ka tuvākajā laikā vajadzētu sameklēt kādu vietu, kur pārnakšņot.

Tālumā meitene ieraudzīja tādu kā klinšu krāvumu. Tas bija savādi vilinošs un

nomierinošs. Jau no tālienes varēja just, ka tam piemīt īpašs starojums, kurš pievilka

meiteni tam klāt. Tieši tādēļ viņa pielika soli, lai nokļūtu pie krāvuma pēc iespējas

ātrāk.
Visapkārt viss bija klusu, jau sen Rofe nebija runājusi ne ar vienu dzīvu dvēseli, tādēļ

viņa nebija pārlieināta vai viņas balss saites nav pilnībā izgājušas no ierindas.

Sarunas ar nožēlojamajem spiegiem neskaitījās, tās pat nebija sarunas. Tā bija tikai

informācijas nodošana un naudas saņemšana.
Meitene pacēla galvu un viegla vēja pūsma aizpūta matu šķipsnu viņai priekšā sejai,

tāpēc Rofe to atglauda un secināja, ka ir nonākusi senāk grandiozas būves priekšā.

Milzīgais senais templis, kurš no tālienes izskatījās pēc pavirša akmens krāvuma, bija

reizē baiss un valdzinošs. Rofe pasmaidīja. Kaut ko tādu viņa bija meklējusi. Rofes

klusie soļi atbalsojās akmens velvēs un šajā telpā bija viegli atrast kādu tumšu nišu,

kurā varēja ērti iekārtoties un pārnakšņot. Rofe nometa savu mugursomu un

apstaigāja visu telpu, kura agrāk bija bijusi ļoti krāšņa, bet tagad to savā varā bija

paņēmis dabas spēks, kurš galvenokārt izpaudās efeju pinumos un zāles apaugušos

kušķos.
Uzlēca mēness un Rofes augums bija tā spožo staru ieskauts.
-Sveiks, vecais draugs,-viņa noteica ne bez rūgtuma balsī. Neviena cita drauga jau

viņai nebija. Tālāk, nogāzītē varēja saskatīt kapsētas kluso mieru. Pār to klājās migla

gluži kā zirnekļa noausts nakts palags. Rofe klusi nopūtās un atgriezās pie savām

mantām. Niecīgās vakariņas, kuras sastāvēja no galvenokāt saziedējušas maizes un

auksta ūdens nedeva kārtīgu ats````zinājumu, tomēr bija pietiekoši, lai apmierinātu

izsalkumu. Nebija jau nekāds brīnums, kāpēc Rofe bija tik tieva, pie šāda pārtikas

daudzuma jebkurš varēja zaudēt svaru, tomēr viņa bija spēcīga un vingra,

neraugoties uz ķermeņa uzbūvi.
Rofe iekārtojās uz savas somas tumšajā nišā. Te viņu nevines netraucēs, tomēr

meitene nolika stiletu pa tvērienam. Tas nekas, ka viņai bija zobens, šis ierocis

nebija domāts, ja vajadzēja reaģēt ātri. Rupjā linauduma krekls lieliski pasargāja no

nakts vēsuma. Uz ziemu vajadzēs iegādāties kaut ko biezāgu, bet kamēr vēl bija

silti, par to nevajadzēja raizēties.
Nepagāja pārāk ilgs laiks, kamēr nogurusī būtne bija aizmigusi citu acīm apslēpta un

mirušo angelu dvēseļu sargāta.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 18.05.2007 13:36