Lerosa., [C][PG16][PZP] |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Lerosa., [C][PG16][PZP] |
30.04.2007 12:36
Raksts
#1
|
|
Prāto, kā lietderīgāk ieguldīt rūķīšu zeltu Grupa: Biedri Pievienojās: 01.01.06 Kur: Starp melodisko dēļu čīkstoņu un caurvēja vaimanām* |
SĀKAM!!!! Siltais, pārmērīgi vasarīgais gaiss nesolīja neko labu. Bet pie Serafīnasa jau bija nostājusies pati Serafīna. Ap pussabrukušo templi slējās garas, krāšņu koku virtenes. Priesterienes nopietnā, pārlieku mierīgā sejas izteiksme norādīja uz to, ka viņa ir noskaņota uz šīs lietiņas piebeigšanu. Spārni bija piekļauti pie muguras, purniņš saraukts, pašsaprotami Serafīna apdomāja visu notikušo. Bija jāsagaida pārējie. Lai tiktu līdz pussabrukušajam templim vajadzēja kāpt pie trim tūkstošiem pakāpienu, bet domājams, ka ciematnieki pie tā bija pieraduši. |
|
|
02.05.2007 21:49
Raksts
#2
|
|
Velvet goldmine Grupa: Biedri Pievienojās: 26.08.04 Stāstnieks 2009 |
-Visiem gan nav tik plašu zināšanu krājumu kā jums, priesterien. Un mans vārds svešām ausīm mēdz noderēt. Mēdz. Jūs to noteikti zināt. Viņš vienmēr runāja tik vieglprātīgi, jā, un tik pieklājīgi un nedaudz pieglaimīgi, tik silti, maigi, personiski. Centās ielīst katra intīmākajās jūtās ar savām šķietami skarbajām, taču delikātajām domām.
-Es domāju, ka katrs apzinās, uz ko parakstās, ja reiz ir šeit. Erceņģeļi, jā. Spēcīgās būtnes, neapšaubāmi, varenas un viedas. Aethera balsī bija jūtams pavisam viegls, teju nemanāms sarkasms, ne jau tāpēc, ka viņš uzskatītu to par vieglu darbu, nē, viņš vienkārši neticēja saviem vārdiem. Jo izskatījās, ka daži šeit neapzinās gan, kas viņus varētu sagaidīt turpmāk. Un nez vai viņiem biaj tik personīgas intereses kā iknubam, nez vai šādi rīkojoties viņi glāba savu ādu, savu labklājību un turpmāko dzīvi? Plašos jēdzienos- jā, taču tas nebija vitāli svarīgi, vismaz Aetheram tā likās. Katrs jau varēja patēlot reizēm aukstasinīgu drošsirdi un varoni, vai ne? Katram to reiz gribējās patēlot. Iekāpt netiešā vai tiešā slavas saulītē, but labāk, un, ak. Nez vai šeit vēl kāds grasās nogalināt, lai turpinātu... nogalināt? Inkuba slaikās rokas pārslīdēja pār viņa zīda tērpam un mierīgais, dzintardzelteneias skatiens- pār klātesošajiem. Atkal. Viņš pasmaidīja, vieglītēm nopūtās. Nāca, klanījās, zemojās. Jājautā- kas priesteriene viņiem bija? Acīmredzot, kaut kas tāds, ko šis demons nemaz neapzinājās un nevēlējās apzināties. Viņš bija šeit, vairāk vai mazāk, savtīgos nolūkos, ne tā? Nu, nu. smaids nekur nepazuda Cik tad mums to varoņu vēl jāgaida? |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 16.06.2024 22:50 |