Kas pie velna ir šis, Latviešiem savs bullshido? Opcijas

[Svivens]

1988. gadā aprīlī tika nodibināta kopa Rāmava, kuras dalībnieki vāca saglabājušos nacionālās cīņas mākslas paņēmienus. Viņu izveidotais stila Varas māka tehnikas apgūšana iedalīta trīs etapos auguma sakārtošana, dzīvības spēku sakārtošana un gara sakārtošanu. Varas māka māca vienkāršību. Vienkārši kā pati daba, kurā nav nekā lieka, tā ir brīvība tās pirmatnējā nozīmē, kad cilvēks vairs netiek iegrožots ar un piemērots ierobežojumiem, klasifikāciju un cīņu par vietu iedomātā sabiedrības hierarhijā. Varas māka ir latviešu nacionālā cīņas māksla, kas ir latviešu raksturam atbilstoša pašaizsardzības sistēma ar latvisku garīgo un fiziski ētisko pamatu., kas ļaus cilvēkam , kuri es šo ceļu , izveidoties par harmoniskām personībām , kas dzīvo saskaņā ar sevi, savu tautu un Latvijas Dabu.
Ziņas par Latvijā dzīvojošo cilšu ieročiem un kara māku var atrast žurnālā Aizsargs 1939. g 1. un 2. burtnīcās . Raksts „Latviešu un to kaimiņu apbruņojums un kara māksla XIII gs.” Autors V. Lamsters. Arī Elmāra Blīgznas diplomdarbā 1939 g. „Senlatviešu kara māksla vēlajā dzelzs laikmetā.”
Pētījumu rezultātus Agris Vanags apkopojis savā grāmatā „Mācību līdzeklis tiem, kuri vēlas apgūt tuvcīņas mākslu. Alternatīva aziātiskajiem cīņas veidiem.” Kurā aprakstīti vairāki vingrinājumu kompleksi: „Dzīves guns” – elpošanas vingrinājumi, „Tava vara” un „Dar ej”. Grāmatā nav atrodama ne izdošanas vieta, ne laiks un pat ne izdoto eksemplāru skaits. Latvijas Viedas sadraudzības žurnālā „Viedas vēstis” deviņdesmito gadu sākumā tika nodrukāts Dzintara Medņa un Arta Buka raksts „Vilkači – mīts vai īstenība?” Kurā stāstīts par senču karēvjiem – vilkačiem.
Kas tad ir raksturīgs latviskajam cīņas stilam? Kā liecina atgadījums ar bruņinieku Bertoldu, kurš ātri apmācīja zemgaļus rīkoties ar stopiem – šķiet, ka mūsu senči bijuši vienmēr atvērti jaunu zināšanu un iemaņu apguvei. No tā mēs varam spriest ,ka restaurējot senos cīņas paņēmienus nav jēgas atteikties no pasaulē izplatītiem paņēmieniem tikai tāpēc, ka tos lieto arī citi cīņu veidi – drīzāk jau otrādi – ja daudzi lieto – tātad efektīvs.
Ja cīņas mākslas uzdevums ir neļaut pretiniekam izdarīt ar tevi to ko viņš vēlas loģiski taktika jābalsta uz sekojošiem principiem:
Labākā aizsardzība ir uzbrukums,
Labākais uzbrukums ir pēkšņs, negaidīts uzbrukums;
Uzbrukuma mērķis ir laupīt pretiniekam vēlmi turpināt savu uzbrukumu.
Tātad cīņas veidam jābūt tādam, kurš ļauj pārņemt iniciatīvu un imobilizēt pretinieku. Ja jācīnās vienlaicīgi ar vairākiem pretiniekiem tad vieglāk tos sagraut morāli, nekā fiziski. Fiziskajos vingrinājumos lielāks akcents jāliek uz ātrumu un precizitāti, bet mazāks – uz spēku.
No ieročiem izplatītākie ir šķēps ( visai Eiropai raksturīgs es atļautos pat teikt kulta ierocis), kuru izmantojuši ne tikai līnij kaujai – kad ierocis kustās uz priekšu un atpakaļ durot (te pazūd, te parādās), bet kas Eiropai bija mazāk raksturīgs šķēpa lietošanā – paņēmieni kurus no lietuviešiem un prūšiem pārņēma vispirms ordeņa bruņinieki un vēlāk arī poļi un ukraiņi- sitieni ar šķēpa kātu. Līdzīgi paņēmieni saglabājušies arī pie prūšu paukošanas tradīciju glabātājiem.
Otrs tradicionālais ierocis bija... runga. Jo gan apieties ar cirvi, gan zobenu ( franku tipa zobens dūrieniem praktiski nebija pielietojams) lietošanas veidu mācījās cīnoties ar rungu. Šis ierocis diktēja riņķveida lietošanas taktiku – taktiku ,kurā nav „tukšu ” :kustību tiek izmantots gan vēziens, gan atvēziens. Par kaujas vispārējo zīmējumu var spriest pēc skandināvu sāgām:
Katrs brīvais skandināvu vīrietis tai laikā veltīja ievērojamu daļu sava laika sistemātiskiem, ilgstošiem, regulāriem treniņiem, kurus uzsāka no bērnības. Vikingu cīņas māksla bija aprēķināta uz prasmīgu un apzinīgu cīnītāju, kuram vienlīdz labi bija jāprot cīnīties gan vienam, gan mazā grupā, gan ierindā. Izplatīts bija paņēmiens ar labo roku turpinot cīnīties ar zobenu, kreisajā pārtvert virsū mestu šķēpu un raidīt to atpakaļ. Kaujā aktīvi tika lietoti lēcieni, kopā ar šķēpu dūrieniem un sviedieniem, lēcieni no kuģa uz kuģa ( maksimālais sāgās fiksētais attālums – vairāk kā 6 metri(!))un „dejas uz airiem” – vikingu vadonis ar uzvaru atgriežoties dzimtajā ostā trīsreiz apskrēja savu kuģi pa airiem kurus komanda turēja horizontālā stāvoklī. Vairogu sviešana zem kājām pretiniekam, ieročus visbiežāk no rokām izlauza izmantojot kā āķi cirvja asmeņa pagarinājumu, aizsardzībā dominē manevrs – atlekšana , izvairīšanās, palēciens, pietupiens, pagrieziens ap savu asi. Ieroci, īpaši zobenu , ar ieroci parasti centās neatsist, jo uzbrucēja ierocim slīdot gar zobena asmeni bieži tas ,kurš aizstāvējās palika bez pirkstiem vai rokas.

Cīņa ar tukšām rokām.
Vikingu „boksā ” plaši pielietoja spērienus un sitienus ar vaļēju plaukstu ( to ,kuru karatisti sauc par lāča ķepu – galu galā – tomēr tā ir berseku zeme) un metieni – tiek minēts metiens satverot aiz biksēm „apgāžot ar galvu uz leju pārsvieda sev pāri tā, ka tas nokrita uz abām lāpstiņām”. Lai aizvairītos plaši pielieto pietupienus, palēcienus , kūleņus un ko mēs neatradīsim austrumu cīņās – slīdēšanu pa ledu. Pret apbruņotu neapbruņotam pretiniekam izredzes cīņā esot bijušas tik niecīgas, ka gūstekņiem pat netikuši atņemti naži. (brīvie vikingi staigāja apkārušies ar ieročiem tā, ka bez ieroča tos pārsteigt bija maigi izsakoties grūti – ko var teikt citu starpā ne tikai par vikingiem, bet arī par galliem, frankiem un mūsu senčiem. Bieži izplatīts paņēmiens bija ar kreiso roku pārtvert pretinieka ieroča kātu, lai ar labo liktu lietā savu ieroci, vienlaicīgi izmantojot pretinieka ieroci par sviru, lai to apgāztu. Šim nolūkam izmantoja arī grūdienus un piecirienus ar kāju. Satverot pretinieka cirvi aiz kāta (atvēziena laikā) to izmantoja lai ar cirvja pietu iesistu pa galvu uzbrucējam. Ar brīvo roku sita pa cirvja vai zobena plakano pusi tādu spēku ,ka pretiniekam ierocis tika izrauts no rokām, vienlaicīgi ar otru roku izdarot cirtienu (ar zobenu) pa celi. Aptinot roku ar (ādas) apmetni ar tukšu roku varēja bloķēt zobena cirtienu ( protams, izmantojot bloka paveidu , kurus austrumu cīņās dēvē par mīkstajiem blokiem – zobena asmens nav tā lieta ,zem kuras vēlams nagus bāzt). Šķēpa kāti bieži tiek lauzti ar kājas spērienu tai skaitā piezemējoties pēc lēciena. Metieni – ņemot vērā Skandināvijas akmeņaino zemi parasti beidzās ar pretinieka nāvi. Tuvcīņā lieto kodienus kaklā.
Popularitāti ir guvuša leģendas par īpašiem pagānu klosteriem, kuros apmācīti bersekeri – domāju ,ka nav dūmu bez uguns. Jā un vēl kas – šeit aprakstītie varenie karotāji – patiešām varenie uz savu baznīcu sienām iekaluši uzrakstu :”Dievs, sargi mūs no mēra un kuršiem!” Atliek tikai minēt kādi ir bijuši šie kurši. Arī Kijevas krievzemes hronikās min „kuršus briesmīgos” biedējot ar tiem ne mazāk kā ar pašu Zelta ordu...


Vidū jūras uz akmeņa vai holmings.

Holmings – pastaiga līdz salai – tas ir vikingu divkaujas paveids, kura notika uz mazas saliņas, lai novērstu iespēju, ka kādai no pusēm piesteigtos palīgā apbruņoti radi vai draugi. Divkauja varēja notikt ari uz pussalas vai šaura zemesraga, kuru vismaz no 3 pusēm apņēma ūdens. No abām pusēm kā sekundanti piedalījās skaitā un spēkā aptuveni vienādu apbruņotu novērotāju grupas. ( Līdzīgas divkaujas bija pieņemtas arī finajiešiem un kā var spriest pēc dainām – tādas karavīru tradīcijas bijušas arī mūsu senčiem ) Cīņas laukums tika norobežots ar apli ( maģisko?) cīņas dalībnieks, kuru izspieda aiz apļa robežas varēja lūgt atļauju atpūsties vai uzreiz atzīt savu sakāvi. ( Atcerēsimies pasaku par Kurbadu un velnu uz tilta). Uz kauju devās ar vairogu, bet bez bruņām un ķiveres izņemot gadījumus, kad divkauja notika karagājiena laikā – tad cīnījās pilnās bruņās. Uzbrukuma ieroci katrs izvēlējās pēc saviem ieskatiem (parasti zobens vai cirvis) vienādi ieroči nebija obligāts. Metamais šķēps, ar kura metienu sākās ķeltu divkaujas vikingu cīņās tika izmantots tikai izņēmuma gadījumos. Holminga , noteikumi prasīja, lai cīņa notiktu uz izklāta auduma, kura laukumam vajadzēja būt aptuveni 9 kvadratmetriem. Bez vairoga, ar kuru cīņa tikta uzsākta pienācās vēl divi papild vairogi, kurus pasniedza sekundants gadījumā ja esošais vairogs tika sašķaidīts. Pretiniekam, šajā gadījumā nebija tiesības traucēt. Izaicinājums uz holmingu , („iznāc ārā – parunāsim”) sekoja reālam vai šķietamam apvainojumam. Ja spēki bija pārāk nevienlīdzīgi vājākā vietā kaujā varēja piedalīties viņa radinieks, bet ne algots cīnītājs kā tas bija pieņemts citur Eiropā. Uz divkauju drīkstēja izsaukt tikai kopējās sapulces laikā, lai piedalītos divkaujā abi dalībnieki deva ķīlā daļu dzimtas īpašuma, kura pēc kaujas pārgāja uzvarētāja īpašumā. Gadījumā ja viens no dalībniekiem tika nevis vienkārši uzvarēts, bet nogalināts uzvarētājs automātiski mantoja visu zaudētāja īpašumu un ieņēma viņa vietu dzimtā. (Tātad saņēma ne tikai visu īpašumu nelaiķa , bet viņam arī bija jākļūst par vīru nelaiķa sievai un tēvu viņa bērniem). Par uzvarētāju tika uzskatīts tas, kurš iecirta pirmais ievainoja pretinieku, ja tas netika iepriekš norunāts ievainoto drīkstēja nogalināt. Tas kurš tika izaicināts uz divkauju automātiski ieguva pirmā cirtiena tiesības.

un velšitāds rakstiņš

es domāju sadaļa LARPI šim ir īstā vieta, jo zellim, kas kautko tādu ir uzrakstijis visa dzīve ir LARPs (tikai viņš pats to nezin)

[Farliner]

Nu cilvēkiem nevar aizliegt fantazēt par viņu mitoloģisko senču diženumu... un nav jau grūti sapludināt patiesību, puspatiesību un melus pārliecinošā kokteilī.

Kas attiecas uz šķēpu pārtveršanu - principā tas nav nekas neispējams, tiesa gan lai noķerto iroci izmantotu, mest to nāksies pašam (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) lai gan šaubos vai tā būtu sevišķi izplatīta karadarbības taktika... (iztēlojieties divas ierindas ar karotājiem kas mētā šķēpus viens otram atpakaļ... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) )