Espy Entropy Opcijas

[Andromeda]

Uz planētas Azduran.
Lietus uz Azduran nav nekas neparasts. Arī tagad tas līst, sīkām vieglām lietus lāsītēm. Jau pēc maza brīža tas pārstās, bet vēl nākamajā atkal sāks līt.
Arahorni – saprātīgās būtnes, kas dzīvo uz Azdurānas ir pētnieki, lieliski arhitekti un inženieri. Viņi uzskata savu rasi par augstākajām radībām. Viņiem raksturīgs mērķtiecīgums, iedomīgums, augstprātība, vienaldzība. Arahorniem nav nekādu emociju. Viņi neizjūt žēlumu, viņiem nerūp citu sāpes. Azdurānas zinātnieki sagūsta dažādas būtnes pētniecības nolūkos.
Laboratorijas
Arahornu laboratorijas ar neko īpašu neatšķiras cita no citām.
Gari gaiteņi ar kristāliska materiāla durvīm, kas sarindojušās cita aiz citas,
simetriski abās pusēs. Nav nekādu norāžu un zīmju, kas pateiktu, kas kur atrodas. Starmeši rada pienaini baltu gaismu. Gaitenis beidzas gaiteņa galā.
Lielāko daļu aizņem telpas, kurās glabājās no tā paša kristāliskā materiāla veidotas cilindriskas kapsulas. Šajās kapsulās atrodas nolaupītās būtnes.
Apkārt valda absolūts miers, nekur nav redzami paši arahorni. Rodas tāda sajūta, ja nokristu kniepadatas galviņa to dzirdētu visi.
1324k sektors ielūkojoties pa kristāliskajām durvīm.
Sektorā atrodas astoņas kristāliskās kapsulas.
Katrā no tām ir kāda būtne, kas tikai tagad atgūstās no nemaņas.
Vēl tikai nesen viņi bija kur nu kurais, katrs savā Visuma daļā,
bet nu viņi attopas šeit.

-------------------------------

Tātad jūs būsiet šīs nolaupītās būtnes.
Dvīņi ir vienā kapsulā, pārējie ir katrs savā.
Ja ir kādi jautājumi, jautājiet man ATD

[Eņģeļu gūstekne]

Leio uzmanīgi, ar visām šūnām klausījās androīdes balsī. Viņa zināja kā izkļūt, tas bija visnotaļ labi, bet, kā vienmēr bija tas nejaucenis "bet" vai visi spētu tikt bez ievainojumiem un tāda veida cūcībām? Viņš šaubījās, bet tā kā metiolīdiem tādas emocijas kā naids un dusmas nepastāvēja, bija tikai pozitīvās, avārijas un neitrālās emocijas. Tad baidīties par citiem nebija vērts, Leio jau izgatavoja domās plānu kā būtu pareizāk un racionālāk rīkoties vairākās situācijās. Pirmais- ja anahorni viņus noķertu, viņš ar māsu varētu aprunāties un mēģināt tikt pie miermīlīga risinājuma, gan jau būtu vēl kāds, kas piebiedrotos. Otrais-ja kāds tiktu savainots, protams tas bija galējais variants, ko metiolīds spēja iedomāties, jo viņam nemaz nepatika savainojumi un tādas lietas, labāk bija dzīvot mierīgi, saticīgi, bez jebkādām problēmām, tad viņš varētu piepalīdzēt un izdziedēt. Un trešais pats labākais no visiem variantiem, viņi visi vienkārši bēgtu, nokļūtu līdz galamērķim un laimīgi nokļūtu ārpus šīs anahornu mājvietas.
Kad androīde ko bija teikusi par skriešanu, miermīlīgais smaids sejā kļuva vēl platāks, lai gan viņš saprata kādā ziņā bija domāts šis termins, Leio apsvēra kā izskatītos, ja metiolīdi skrietu pa gaisu. Pie zemes ar kājām pieskāries līdz šim nebija neviens metiolīds, vismaz cik tas bija zināms pašam Leio. Puissis aizvien gaidīja. Mierīgā poza nebija nomainīta, arī uz Enaoli viņš nepaskatījās. Bija jādzird tālāk, kas notiks un uzmanīgi jāseko skaņām.