"Saullēkta Nesējs", [C] [PZP] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Saullēkta Nesējs.


Bija pienākusi ilgi gaidītā diena, visskaistākā gada diena. Ikviens vecpilsētas stūrītis bija izpušķots ar spožām lampiņām, egļu zariņiem un krāsainām virtenēm. tieši iepretim Rātsnamam bija milzīga eglīte, gaumīgi rotāta, ar zeltītu zvaigzni pašā galotnē, un gaišām lampiņu virtenēm, ar zelta bumbiņām zaru galos un brīnišķīgām mākslīgām dāvanām zem eglītes. Pie Rātsnama durvīm stāvēja divi apsargi, ne tādos ģērbos kā parasti-melnos uzvalkos un melnām brillēm uz acīm, bet sarkanos uzvalkos ar zeltītiem izšuvumiem, rūķu cepurēm galvās un sarkaniem zābaciņiem ar uzlocītiem purniem kājās. Kāds vīrietis ģērbies tikpat jancīgi vēra vaļā durvis uz balli uzlūgtajiem viesiem. Ik pa laiciņam piebrauca kāds limuzīns un no tā izkāpa pāris, ar maskām uz sejām, greznos tērpos. Visbeidzot piebrauca pirmais limuzīns ar galvenajiem un pašiem jaunākajiem viesiem. No tā izkāpa Anabella un Vigo, kā parasti šis jaunais pāris izskatījās lieliski. Ar sirsnīgu smaidu uz lūpām durvju vērējs atvēra milzīgas ozolkoka durvis, pēc tam abiem jauniešiem nācās atvadīties no mēteļiem un kažociņiem kas nu kuram bija mugurā. Nākošajā limuzīnā atbrauca Šikamaru un Nevinda, arī šo pāri laipni ieaicināja iekšā. Pēc tam viens pēc otra atbrauca Lianna un Dantess, Noveau un Alsvida, Enija un Eliads. Visi tika laipni ieaicināti iekšā. Nedaudz tālāk aiz garderobes pa lielām veclaicīgām stiklotām durvīm viņi nokļuva lielajā zālē starp visiem pārējiem viesiem. Labajā stūrī bija vēl viena iespaidīga egle. Ik viens bija maskots. Pie katra no pāriem pienāca šīs balles organizātore Grāfiene Gabriela De Faula. Kā parasti viņa izskatījās lieliski neskatoties uz to, ka nedēļu atpakaļ tika apglabāts viņas nelaiķa vīrs.
(IMG:http://www.lazarobridal.com/laz_b/images_lg/LZ0533.jpg)
Aprunājusies ar katru no jaunniešiem, apjautājusies par mācībām un par to kā iet viņu vecākiem sieviete ļāva sākties ballei. Ritēja deja pēc dejas, taču maskas noņemtas netika. Visi kā rudens lapas vējā virpuļoja pa lielās zāles grīdu, daži pāri sēdēja pie antīkajiem galdiņiem zāles kreisajā pusē un sarunājās ar saviem paziņām kas bija atklājuši savu identitāti. Visbeidzot kad pulkstenis sita jau 23.30 balles vadītajs nostājies blakus Grāfienei De Faulai iesāka savu sakāmo. Visi neapšaubāmi pievērsās šim jaunajam vīrietim. Ir palikušas 6 dejas līdz maskas kritīs, es domāju, ka varam ļaut kāpt uz skatuves mūsu šīs dienas muzikantiem. Tai brīdī uz skatuves uzkāpa vīrieši ar vijolēm, čelliem un visādiem citādiem balles cienīgiem atribūtiem, šo gājienu nobeidza sieviete, kas visticamāk bija dziedātāja, viņa ļāva vīriem sakārtoties, viens no prestižākā paskata vīriešiem apsēdāš pie klavierēm. Es domāju, ka mēs varētu palaist kādu ātrāku deju. mierīgā un ļoti skaistā balsī noteica šī jaunā sieviete un paņēmusi mikrofonu, savā vakarkleitā ar sarkanu masku uz sejas iesāka dziedāt. Visi jau atkal varēja iesaistīties dejas ritmā kas šobrīd bija pacilājoš, taču straujš...

[Ného]

Noveau ar Alsvidu atgriezās zāles vidū un nodejoja pēdējās dejas. Pēc tam arī valsi. Un tad, cik viņam zināms, vajadzēja sekot tam brīdim, kad maskas krīt, bet tas kā nenāca tā nenāca, liktenīgie vārdi aizlidoja garām viņām kā brīvībā palaisti putni.

Viņu pēkšņi apžilbināja balta, acis žilbinoša saule, vējš draudzīgi kārtoja matus un šalca ausīs, jūra sveicināja, dēlīši maigi čīkstēja atkalredzēšanās saukļus. Viņi atradās kaut kur citur, ne vairs Rātsnamā - puisim prātā pavīdēja doma, ka Alsvidas vecāki viņū nogalinās, ja meitenei kaut kas notiks vai viņa pazudīs - un pretī viņam, viņa mīļotajai un vēl dažiem svešiniekiem no balles tuvojās kāds jauneklis.

Lord Noveau - šis jauneklis viņu nosauca par lordu, tas puiša ausīm skanēja smieklīgi, kā ne visai izdevies joks, viņa saistība ar lordiem vien bija tāda, ka viņš strādāja pie augstdzimušiem cilvēkiem. Un vēl viņu bērnībā, kāds zeņķi, pagāns tāds, bija nosaucis par īstu lordu, kad viņš bija devies uz bērnu masku balli par godu ziemassvētkiem. Un šis tituls tad bija domāts ļoti nicinoši un ar kādu ne visai patīkamu piebildi.

Noveau, klausījās acis iepletis, jaunajā vīrietī, kas teicās viņus visus pazīstam, kaut gan pats puisis nebija šadu cilvēku nekad redzējis, tas nu bija skaidrs, to viņš atcerētos. Un vēl viņa mīļotā - mežu aizstāve - ko viņš tur runā. Nemaz jau nerunājot par Saules dievietes pirmdzimto. Tas tā apstulbināja Noveau, ka viņš pār lūpām nevarēja dabūt ne pušplēstu vārdiņu, pat tad, kad svešinieks noņēma viņam masku.