"Saullēkta Nesējs", [C] [PZP] Opcijas

[Eņģeļu gūstekne]

Saullēkta Nesējs.


Bija pienākusi ilgi gaidītā diena, visskaistākā gada diena. Ikviens vecpilsētas stūrītis bija izpušķots ar spožām lampiņām, egļu zariņiem un krāsainām virtenēm. tieši iepretim Rātsnamam bija milzīga eglīte, gaumīgi rotāta, ar zeltītu zvaigzni pašā galotnē, un gaišām lampiņu virtenēm, ar zelta bumbiņām zaru galos un brīnišķīgām mākslīgām dāvanām zem eglītes. Pie Rātsnama durvīm stāvēja divi apsargi, ne tādos ģērbos kā parasti-melnos uzvalkos un melnām brillēm uz acīm, bet sarkanos uzvalkos ar zeltītiem izšuvumiem, rūķu cepurēm galvās un sarkaniem zābaciņiem ar uzlocītiem purniem kājās. Kāds vīrietis ģērbies tikpat jancīgi vēra vaļā durvis uz balli uzlūgtajiem viesiem. Ik pa laiciņam piebrauca kāds limuzīns un no tā izkāpa pāris, ar maskām uz sejām, greznos tērpos. Visbeidzot piebrauca pirmais limuzīns ar galvenajiem un pašiem jaunākajiem viesiem. No tā izkāpa Anabella un Vigo, kā parasti šis jaunais pāris izskatījās lieliski. Ar sirsnīgu smaidu uz lūpām durvju vērējs atvēra milzīgas ozolkoka durvis, pēc tam abiem jauniešiem nācās atvadīties no mēteļiem un kažociņiem kas nu kuram bija mugurā. Nākošajā limuzīnā atbrauca Šikamaru un Nevinda, arī šo pāri laipni ieaicināja iekšā. Pēc tam viens pēc otra atbrauca Lianna un Dantess, Noveau un Alsvida, Enija un Eliads. Visi tika laipni ieaicināti iekšā. Nedaudz tālāk aiz garderobes pa lielām veclaicīgām stiklotām durvīm viņi nokļuva lielajā zālē starp visiem pārējiem viesiem. Labajā stūrī bija vēl viena iespaidīga egle. Ik viens bija maskots. Pie katra no pāriem pienāca šīs balles organizātore Grāfiene Gabriela De Faula. Kā parasti viņa izskatījās lieliski neskatoties uz to, ka nedēļu atpakaļ tika apglabāts viņas nelaiķa vīrs.
(IMG:http://www.lazarobridal.com/laz_b/images_lg/LZ0533.jpg)
Aprunājusies ar katru no jaunniešiem, apjautājusies par mācībām un par to kā iet viņu vecākiem sieviete ļāva sākties ballei. Ritēja deja pēc dejas, taču maskas noņemtas netika. Visi kā rudens lapas vējā virpuļoja pa lielās zāles grīdu, daži pāri sēdēja pie antīkajiem galdiņiem zāles kreisajā pusē un sarunājās ar saviem paziņām kas bija atklājuši savu identitāti. Visbeidzot kad pulkstenis sita jau 23.30 balles vadītajs nostājies blakus Grāfienei De Faulai iesāka savu sakāmo. Visi neapšaubāmi pievērsās šim jaunajam vīrietim. Ir palikušas 6 dejas līdz maskas kritīs, es domāju, ka varam ļaut kāpt uz skatuves mūsu šīs dienas muzikantiem. Tai brīdī uz skatuves uzkāpa vīrieši ar vijolēm, čelliem un visādiem citādiem balles cienīgiem atribūtiem, šo gājienu nobeidza sieviete, kas visticamāk bija dziedātāja, viņa ļāva vīriem sakārtoties, viens no prestižākā paskata vīriešiem apsēdāš pie klavierēm. Es domāju, ka mēs varētu palaist kādu ātrāku deju. mierīgā un ļoti skaistā balsī noteica šī jaunā sieviete un paņēmusi mikrofonu, savā vakarkleitā ar sarkanu masku uz sejas iesāka dziedāt. Visi jau atkal varēja iesaistīties dejas ritmā kas šobrīd bija pacilājoš, taču straujš...

[Sarkanais Krūštu...]

OCC: Tā kā netiku pie datora un nevarēju iepostot pirms notikumu maiņas, tad atļaušos mazliet sajaukt abus notikumus kopā.

Enija pasmaidīja un piekrītoši pieleica galvu. Satiku gan. Savus dārgos krustvecākus. Tie viņai bija tik pat tuvi un mīļi kā vecāki. Un tieši ar viņiem arī mana saruna pārtūka, bet labi vien ka tā. Dažreiz viņi ir neciešami. Smaids nozuda. Tēma bija par meitenes turpmāko dzīvi, par to viņa uztraucās vismazāk, bet...

Sarunā, no kuras Enija pusi nedzirdēja, viņa nemaz nevēlējās iedziļināties. Un par to, ka būtu maskām jākrīt, viņa domāja vēl mazāk.

Un pēkšņi skaistā telpa... Tas viss... Noskaņa! Tas pazuda, tā vietā tagad bija spilgta saule, maigs, matus jaucošs vējš, jūra... Pavisam kas cits, tas, kas jaunajai dāmai gāja pie sirds vairāk nekā balle.
Un viņiem, balles galvenajiem viesiem, tuvojās kāds jauneklis.
Vēju dieviete? Viņa skaļi pārjautāja jauneklim, tā nu bija kļūda- ar ko viņš Eniju jauca?
Ūdens princis Eliads?! Enija uzmeta pārsteigtu skatienu viņam. Turklāt- redzu, ka ne vienīgi es esmu nesaprašanā par šo visu. Viņas acis pievērsās kādam jauneklim kas bija jautājis visu pēc kārtas.
Un ja iespējams, paskaidrojiet- kas, pie velna, šeit tagad notiek? Viņa dzidrā, skaļā balsī jautāja. Ja šis ir kāds joks, tad sasodīti muļķīgs... Neapmierināti nočukstēja Enija savā nodabā un vērās apkārt, cenšoties saprast, kas noticis.