Nekropole, ATD [B][PZP] Opcijas

[novemberunge]

doma par šo spēli radās jau sen, septembrī, taču, kamēr tā auga un attīstījās, kamēr atradās laiks, lai visu saliktu pa plauktiņiem un ievadītu datorā... tikmēr Kurbijkurnes LS jau paspēja tikt pieziedētas pilnas ar visādām citām spēlēm, tā kā es vairs nemaz neceru uz lielu atsaucību. un tomēr, te nu būs mana atdzimšana-

Nekropole

Ģeogrāfija

Cik daudz var izteikt ar vārdiem „ziemeļvējš”, „kalni”, „mūžīgā ziema”, „sniegs”? Daudz, jūs teiktu, taču, kad kādreiz nonāktu Fomedu kalnos, kļūtu mēmi.
Lai arī visai zemi, Fomedi ir slaveni ar savu nežēlīgo, bargo klimatu. Mūžīga ziema ar sniegu, salu, ledu, vidēji vasarā -10 grādi, ziemā reizēm pat -70 un aukstāk. Neauglīga, stinga zeme, kurā nevar ne graudus audzēt, ne lopus laist ganīties.
Tūkstošiem klanu virsotnes, kā karavīru šķēpi karā triecas debesīs, reizēm pilnīgi kailas, reizēm ar sniega cepurēm klātas. Starp tām- vairākas jūdzes dziļas alas un midzeņi, ielejas, kurās neiespīd saules gaisma un ledus lāmas, kur reiz bijuši ezeri un upes, kas sastinguši ragā.
Un, tomēr, visam kā par spīti, kalnos vēl mīt lielākas šausmas un skaistums, ko ne salīdzināt ar kalnu ieleju sienu zilsudraboto, kristālisko mirdzumu vai melnajām, rāmajām ūdeņu stikla acīm, zem kurām dus apstājusies dzīvība…

Iedzīvotāji

Agrāk Fomedu kalnos apdzīvoja dažnedažādas tautas, īpaši abu burvju kalnu ziedu laikos, taču kopš mūžīgā sasaluma iestāšanās palikuši bija vien reti, proti:

fomedingi- Fomedu kalnu iedzīvotāji kopš neatminamiem laikiem. Sīksta, ļoti spēcīga cilvēku tauta. Parasti vidējaauguma, plecīgi, lieliskas miesas būves. Bieziem, gaišiem matiem, gaišām (zilām, pelēkām, zaļām) acīm. Labi amatnieki, karotāji, bruņinieki. Kopš burvju ievākšanās kalnos un sasaluma iestāšanās, nevar ne acu galā ciest maģiju, burvestības un visu ar tām saistīto. Mitinās Hornadā un mazos ciematiņos Gilamona (Zvaigžņu kalna) apkārtnē.

stadustieši- dažādu rasu jaukteņi, piemēram, puselfi, pelēkie elfi (tumšo un gaišo elfu atvases), arī daŽādu cilvēku tautu pēcnācēji. Fomedingiem- visi, kas nav viņi paši (tātad, arī tumšie elfi, laumiņas, rūķi u.c. tīrasiņi). Dzīvesvieta- kalnu nogāzes pilsēta Kvistīle.

tumšie elfi- vienīgā rase, kas ienākusi Fomedos pēc mūžīgā sasaluma iestāšanās. Kā jau elfi- slaiki, graciozi, izskatīgi, tumši zilu (nekad melnu) ādas krāsu, zilām acīm un matu toni, kas svārstās no tumši pelēka līdz sudraba un sniegbaltam. Izcili burvji, arī karotāji, kalēji (tieši tāpēc pārceļojuši uz kalniem- tajos var atrast augstvērtīgus dārgakmeņus un dārgmetālus). Dzīvo Karanā un kalnos aiz tā.

dzīvnieki, putni u.c.- līdz ar salu izmira daudzas lieliskas sugas, taču jāatzīst, ka palika tās izturīgākās, labākās un senākās. Četru sugu pūķi, kas iemācījās sadzīvot ar tumšajiem elfiem Kristāla kalnos un tagad tiek izmantoti kā pārvietošanās līdzekļi; albenosi- milzīgi vētras putni no Fuinrana piekalnes; divu sugu kalnu kazas; slavenie, peradinātie Hornadas zirgi ar neparasti biezo kažoku un, protams, baltie tīģeri, kā arī pāris desmiti mazāk izplatītu būtņu sugu.

Cits

Tā kā kalnos nekad nav pastāvējusi kārtīga, vienota valsts, bet iedzīvotāji izvietoti ciemos un pilsētās, katrai šādai apdzīvotai vietai ir savs valdnieks, tātad- savi likumi un noteikumi. Ārpus pilsētu robežām- anarhija, ja vien neiekļūst tumšo elfu teritorijā, kur valda pavisam cita iekārta. Visiem elfu (Kristālu0 kalniem ir viens ķēniņš, klas dzīvo pēc sen rakstīta likumu ruļļa, ko nedrīkst ne grozīt, ne lauzt. Bet, tā kā viņu valstī reti kāds ieklīst, šos noteikumus neviens nezina, izņemot pašu elfus un, tātad, neviens tos arī neievēro.

Cilvēkiem savas noteiktas reliģijas nav, fomedingi vienīgi piemin savus senčus- kalnu dievus, savukārt stradustieši ir bezdievji, bet tumšo elfu reliģija ir pārāk sarežģīta un smalka, lai par to interesētos parasts mirstīgais.

Fomedu karte
(zinu jau zinu, ka slikta kvalitāte un slikts mākslinieks, piedodiet, savādāk nemāku)

Vēsture

Vēl pirms neatsaldējamais ledus pārklāja Fomedu kalnu virsotnes, mazā fomedingu valstiņa kļuva par vitāli svarīgu aizsardzības punktu Piekalnes zemēs. Šie kalni kalpoja kā vienīgais aizsegs pret Aizkalnes mežonīgajām tautām.
Visiem šķita, ka ar Fomediem un to dēliem ir gana, lai paliktu drošībā, bet, protams, viņi kļūdījās.
Pēc kāda nežēlīga troļļu uzbrukuma sagruva liela daļa tik skaisto Piekalnes valstu un pārējās, izpostītās zemes kopjot un dziedējot, nolēma, ka jāpalīdz fomedingiem kalnu aizās celt cietokšņus, kur izmitināt sargus, aizšķērsojot vienīgos ceļus.
Tā nu radās trīs vareni cietokšņi,- Nimanons (šaurajā, bīstamajā Selebengala aizā), Gulanons (troļļu iecienītajā, vissenākajā Kirdīnijas ielejā, kur reiz plūdusi upe) un Dižais Teranons (platajā, ērtajā Palanmena ielejā, kas atdalīja divas Fomedu puses- apdzīvotos Kristāla kalnus un Mirušos kalnus jeb Gurthgullus).
Tik tiešām, cietokšņi un to sargi lieliski aizturēja Aizkalnes šausmas un uzbrukumi notika aizvien retāk- likās, ka aizkalnieši beidzot samierinājušies ar sakāvi un fomedingu vīru pārspēku.
Bet, laikam ejot, Gulanona apkārtnē sāka rosīties neparasti daudz troļļu, jo, kā zināms, tieši Kirdīnijas aizas ceļš veda uz Troļļzemēm.
Sargi gan atvairīja sīkos uzbrukumus un daudz nebēdēja, taču kādā naktī Gulanona priekšā stāvēja vesela armija, ne tikai troļļu, bet arī viņu nolīgto orku, ķirzaku jātnieku un citu neradījumu flotes.
Gulanons krita, atsākās karš, jo ceļš nu bija brīvs- tātad, aizsardzība tomēr bijusi nepietiekama.
Kad sīvās kaujas ziemā mazliet aprima, piekalnieši izdomāja Kelegulla un Fuinrana virsotnēs uzcelt pilis, kuras sargātu maģisks spēks un, kurās dzīvotu burvji.
Arī pats Gulanons tika atjaunots un atkal iestājās miers.
Gāja gadi, gadsimti, kad notika kaut kas dīvains.
Par Fuinrana burvju ordeņa jauno mestru tika iecelts sešpadsmitgadīgais, kaujās sevi lieliski apliecinājušais, apzinīgais un lojālais patriots Nemheirs Roze (vēlāk saukts arī par Nemheiru Nekrorosu).
Tā kā veiksmīgais un visnotaļ simpātiskais jauneklis bija nekromants, daudzi ordeņa biedri bija pret viņu, taču ar laiku Nemheirs sevi pierādīja neskaitāmās kaujās pret troļļiem, tāpēc lielākā daļa samierinājās ar viņu mestra tronī.
Toties otrs burvju pulks, Kelegulla ordenis bija pilnīgi pret. Viņu naids auga un pēc pāris gadiem kļuva tik milzīgs, ka ordeņa brāļi uzsāka atklātu, taču nepamatotu karu.
Brālis nīda brāli, draugs nīda draugu,- un tikai viena mestra dēļ, lai gan, daudzi čukstus apgalvoja, ka aiz tā slēpjas daudz kas vairāk.
Tā nu lieliskā Piekalnes aizsardzība jau atkal sabruka, un ne jau troļļu dēļ (tiesa, šāds strīds tiem bija labvēlīgs, taču neviens trollis nekad nebūtu izdomājis tik smalku plānu).
Kelegulls pret Fuinranu, un tam pa vidu- Gulanons.
Cīņas bija asiņainas, netika taupīti ne viena, ne otra ordeņa spēki, taču fuinranieši bija mazāki skaitā, daudzi iesācēji un mācekļi, tāpēc Neimheirs pavēlēja vēl dzīvi palikušajiem bēgt pa Kirdīnijas ceļu uz Nenrosa ieplaku, kur kādreiz bijis ezers, kurā ieplūdusi Kirdīnijas upe.
Neviens nezina, kas notika, bet piepeši bija iesākusies barga ziema- sniegs, sals, ziemeļvējš. Daudzi gāja bojā, jo tāda, laikam nebija gatavojušies. Jā, kalnos mēdza būt vēsi, bet ne jau tāds putenis vasaras vidū!
Atlikušie devās tālāk, bet ieplaka, kas bija izraudzīta kā drošs mērķis vairs nepastāvēja!
To bija piepildījis sasalis ūdens- ledus.
Tad nu vēl dzīvā saujiņa ordeņa biedru brida ledum pāri… vairākas dienas tie pavadīja ceļā, putenī un salā… līdz ledus ielūza, viņi noslīka un mūžam palika zem ūdens.
Tikmēr Fuinranā vientuļš atradās Nemheirs. Pat savus uzticamākos kalpotājus tas bija aizdzinis uz Nenrosu.
Vairākas dienas mocīdamies tukšajā pilī un ar šausmām vērodams puteni, ko pats bija radījis kā aizsegu ordeņa brāļiem, jauneklis saprata, ka neidzīvos. Šurp traucās pēdējā, izšķirošā Kelegulla burvju straume, tāpēc vajadzēja plānu kā, ja ne izdzīvot, tad vismaz aizraut kapā kādu sev līdzi…
Bet ko spēja viens pret simtu?

Kelegulla ordeņa biedri ieradās pilī pēc desmit dienām, tieši tajā laikā, kad Nenrosā noslīka Nemheira mīlētie brāļi.
Lielais elementālistu un demonologu pulks izsiroja visu pili, līdz uzgāja jauno mestru visaugstākajā tornī, sēžam savā tronī, ar smaidu lūpās…

Kopš tā laika netika redzēts ne Nemheirs Nekrorosa, ne tas varenais Kelegulla ordeņa pulks… toties mūžīgie vēji un sniegi, nekad nebeidzamais sasalums nepazuda un neviens vairs negribēja dzīvot, kur nu vēl karot šādā vietā, pat trakākie troļļi ne.
Jā, Piekalne beidzot bija drošībā. To no Aizkalnes sargāja nāves un sasaluma zona. Un pili, kas nesa tik daudziem nāvi sava mestra dēļ nodēvēja par Nekropoli.

Info par pieteikšanos

Vārds, tēva vārds un iesauka (ja ir):
Dzimums:
Rase (norādīt arī tautību, ja zināma):
Augums:
Vecums:
Ğimene:
Speciāli spēki, burvestības utt. (nepārspīlējot, ne vairāk kā 3):
Ieroči:
Dzīvnieki:
Izskata apraksts un/vai bilde:
Rakstura apraksts:
Pagātnes apraksts:
Kādēl atrodas Kvistīlē?:

pieteikšanās pa PZ.

lūdzu pieteikties nopietnus spēlētājus, kas gatavi izspēlēt LS līdz galam. postošanas biežumam nav lielas nozīmes (lai gan vēlami būtu vismaz trīs posti nedēļā ;D), nozīme ir postu kvalitātei.

ja ir kādi jautājumi,- jautāt ATD pavedienā (t.i. šeit) vai jebkādā veidā sazinoties ar mani.

Paldies!

[rudo lapu vilcēn...]

Ar spēles GM atļauju
Mana tēla Anketa:

Vārds, tēva vārds un iesauka (ja ir): Eresefs Lagonijs, Selabuna dēls, tiek dēvēts arī vienkārši par Eru
Dzimums: vīrišķais
Rase (norādīt arī tautību, ja zināma): cilvēks, fomedings
Augums: 1,65m, neraksturīgi slaids fomedingam
Vecums: 28 gadi
Ğimene: ir tēvs un māte, kādā nelielā ciemtiņā kalnu pakājē. Pats gan viņus jau kādu laiku nav redzējis. Ir jaunāks brļis un māsa. Runā, ka arī vecāks brļais, bet to nav redzējis.
Speciāli spēki, burvestības utt.: no maģiskiem spēkiem, tikai divi - sarunāties ar dzīvajām un nedzīvajām būtnēm; atdzīvināt augus, likt tiem augt ātrāk u. tml.
No nemaģiskajiem - izturīgs gan fiziski, gan garīgi. Prot dzīvot ne tik labvēlīgos apstākļos.
Ieroči: Tikai duncis
Dzīvnieki: neliela sudrablapsiņa tīri baltā krāsā, slaida un veikla, ar izteiksmīgi zilām acīm, līdzīgām Eresefa paša acīm. Vārdā Tinnu.
Izskata apraksts un/vai bilde: (nav gan pārāk izteiksmīgs, bet aptuvens)
(IMG:http://www.anime-online.com/fanfic/zelgadis/zelgadisforest.jpg)
vai šeit
Nav pārāka gara auguma un neraksturīgi slaids priekš fomedinga un pat šķietami trausls. Neticami spilgti zilas acis, gaiši, viegli sudrabaini mati. Parasti ģērbjas vienkārši, īpaši neizksaistinot ietērpu. Viņu reizēm pielīdzina trauslam stādam kalnu skarbajās zemēs.
Rakstura apraksts: mierīgs un nosvērts. Nav pārāk runīgs, vismaz runājot reti apteiks ko īpaši svarīgu. Par sevi stāstīs maz. Diezgan ziņkārīgs un aizrautīgs. Var daudz ko jautāt un cer sānemt izsmeļošas atbildes.
Pagātnes apraksts: Nekā ievērojama. Dzimis un audzis ne pārak plašā sabiedrībā, ar vienaudžiem spēlējies mažak, vairāk laika pavadījis mācoties un pētot. Kalnos, pēc kādas vētras klaiņojot, atrada sudrablapsiņu. Neparasdtais dzīvnieks iepaticies un nu kļuvis par labu draugu. Pilngadību sasniedzis, devies prom no mājām, iepazīties ar pasauli.
Kādēl atrodas Kvistīlē?: iepazīstas ar pasauli un ar to, kas tajā atrodams. Vēlas kaut ko uzzināt viarāk par vēsturi un vispār pašu pilsētu