Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[josephine]

Vecais krodzinieks paskatījās uz kapteini ar skatienu kurā bija jaušamas bailes - Traks vai? Kur es tādu naudu grūdīšu, liekas problēmas un nepatikšanas, kas tu domā, ka aiz nez ko darīt mēs tās bagātības aprakām? Tādas liekas saistības man nav vajadzīgas. Tev to karti atdodu tādēļ, lai man būtu miers, nevis vēl lielāks uztraukums. Šitā taverna nav jau nekas dižs, bet man takš pilnīgi pietiek un pāri paliek no tiem ieņēmumiem. Augām dienām te ļauži apgrozās un iztikt var vairāk nekā labi. To naudu negribu acīs redzēt, tā man kā rēgs par tiem laikiem, cik daudz kas slikta darīts tās dēļ, tfu, tu, atpestī mani no tā. - krodzinieks nopietni teica, smēķēdams Van Burena piedāvāto tabaku.
- Un ko tu? Brīnies par to, ka uz tās lapeles tik vien kā viens koks un krusts virsū? Vai tad ar neesi to teiku dzirdējis- smiedamies un klepodams reizē, turpināja vecais - Katra no četrām daļām atsevišķi ir nekam nederīgas, bet kopā tās veido karti, pēc kuras dārgumus var atrast. Kur meklējamas pārējās daļas, grūti spriest. Vienīgais par ko es esmu gandrīs pilnīgi pārliecināts - Dejs noteikti ir Port Roijālē. Viņam tur sieva un pats ar to pilsētu burtiski dievināja, tā ka nekur citur viņš atrodams nebūs. Par pārējiem nezinu, kur nu kurais. paklau, vecais, es tak tev nesaku, ka tev noteikti ir jādzenas pa visu Karību jūru meklējot nožēlojamas papīran skrandeles. Ja tā labi padomā, tas tiešām ir pavisam nejēdzīgi! Labāk vienkārši to visu aizmirsti. Maz iespējams, ka tu ar to visu atradīsi. Kaut ko tādu varētu uzņemties tikai neārstējams sapņotājs un es tā skatos, ka tu noteikti tāds neesi. -