Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[echo3]

Van Burena pieredzējušajam skatienam nepalika neievērots jaunā jungas sapīkums pie mātes pieminēšanas. Eh, puika! Kā gribas ātrāk kļūt pieaugušam un neatkarīgam! Bet tas ir labi, ka patstāvīgs... un nesameloja arī. - Nevar, Tom. Naudas lietās tā nevar. Kuģi jau ievēroji uz zini, ka holandiešu, un kārtība uz tā ir, kā mums pieņemts. Piecus procentus algas dabūsi rīt, lai vari ko braucienam nepieciešamu nopirkt, trīsdesmit piecus es likšu Holandes bankā, - tos varēs izņemt pēc līguma beigām, un pārējo maksāšu dienasnaudās. No peļņas arī kādu tiesu dabūsi. Viss tāpat kā pārējai komandai. Pakļauts būsi tieši man, dzīvosi augšklājā, blakus kapteiņa kajītei. Strādāsi kārtīgi, jo tikai tā var kaut ko derīgu iemācīties. - Piebilda klusāk, - Cik gadus jūrniekus esmu līdzis, visiem mātes asaras pakaļ lējušas. Tā tas dzīvē iekārtots.

Zeehond! Labs vārds un labs kuģis. Tad gaidu tevi rīt. - Van Burens nobeidza sarunu ar Tomu.

-------------------

Ak namdaris? Nu tad koja tev būs labu labā - visa namdaru darbnīca būs tavā pārziņā. Par līguma noteikumiem dzirdēji? Tad tiekamies rīt, tepat arī līgumu lietas nokārtosim.

Lieliski! Van Burens nobeidza vīna kausu, izsmēķēja pīpi, piecēlās un piegāja pie krodzinieka, kas turpat aiz letes vien rosījās. Tā, garāmejot, paskatījās uz vecā karoga lanckām un uzrunāja krodzinieku. - Tagad eju izkraušanu pieskatīt un citas darīšanas kārtot, vakarā būšu atpakaļ. - Noklusināja balsi tā, ka dzirdēt var tikai uzrunātais. - Tad bez svešām ausīm parunāsim par, - ar vienu aci pašķielēja uz karogu, - to. - Un skaļi, - Vakariņas un istabu tu man sagādā pienācīgas!

Van Burens devās prom.