Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Roviela]

Tev? Ko tad viņa pie tevis pazaudējusi? Reiks taisni vai ierēcās aiz smiekliem, diezgan izsmējīgi nolūkodams Džo. Meiča viņam pār plecu nekaunīgi parādīja Džo mēli, pēc tam nobučodama Reiku.
No manis viņai vairāk labuma - ij naudiņas, ij šis tas cits piedevām. A no tevis? Katram skaidrs, ka uz sēkļa nonācis.
Viņš vairāk nepievērsa uzmanību Džo. Vienīgā lieta, izņemot daiļavu, kas varētu aizskanēt līdz kanoniera ausīm, tagad bija kapteiņa jautājumi vai stāsti par dārgumiem, bet ne riņķī un apkārt. Kapteiņa jautājumi tāpēc, ka, cik Reiks zināja, holandiešu kuģi un kapteiņi bija labākie šajos platuma grādos. Jau tas vien, ka maksā dienas algu, ir tā vērts. Un, protams, procenti no peļņas uz kuģa, kas daudz ved, bet ir ar mazu komandu, ir lieli. Vai nav redzētas te komandas, kurām ne tikvien kā algu nemaksāja, bet kas mēnešiem bija klīdušas pa jūru tā arī neko nenomedījušas. Skrandaiņi, ne bukanieri. Nē, tas nav priekš Reika!
Bet dārgumi... mjā... būtu viņam pašam kuģis, par to varētu domāt, bet nav. Nez, viņš vērīgāk pameta acis uz van Burenu, šis atteiktos no vieglas peļņas? Droši vien, ka nē, ja tikai nav gluži atklāti jāierakstās noziedznieku kārtā.