Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Miss Doherty]

Melnais Džo sēdēja netālu no Reika un vēroja kā viņš grābstās gar meičas pupiem. Viņam pašam gan negribējās. Ne tagad. Galva kā spainis, kauss, uz kura stutēties, gan fiziski, gan vairāk morāli.. jā - uzlāpīties viņam vajadzēja.

Šeit viņš dirnējajau labu laiku, sarunas kas raisījās gan nelikās necik saistošas. Nu un ka tāda leģenda ir? Nu dzīvoja tādi lordi, lai.. Nē, viņam šitādus nekonkrētus pekstiņus klausīties netika. Bet ja reiz tas nāca kopā ar pasēdēšanu šeit - var jau pieciest. Galu galā - ej nu sazin, kas var kādreiz noderēt..

Bet kad ienāca kapteinis un sākās konkrētāka runa - jā, tad gan bij' vērts ieklausīties - ko zin, varbūt vēl varēs uz kuģa līdz tikt? Nu ja nu vien mērķis būs krietnās naudās mērāms.. par parastu algu - nē, tad viņš labāk pasēž vēl miestā, nodzer atlikušo naudu un pagaida kādu izdevīgāku brīdi.. jeb brīdi, kad vairs nebūs izvēles. Bet vispār - viņš cerēja uz braucienu, kas ienestu kārtīgu žūksni.

Pret dārgumiem neiebilstu, bet tu pasakties kā viņa šķobās tev klēpī sēžot... tā vien rādās, ka tūlīt man kaklā klups..
Melnais Džo noņurdēja uz Reika pusi. Šeit kādu laiciņu uzturoties, viņš bija pamanījis šo puisi - nelaida garām nevienus cičus.. Khe, khe.

Bet kas attiecas uz lietu
Visi koki saindējušies un nosprāguši..
Kaptein, kur dodies?