Jūras vilinājums, [PZP] [C] Opcijas

[josephine]

St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

[Roviela]

(OOC - ja kļūs nesaprotamas, tad tā arī pateiksim (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)
Es domāju, ka kuģi vari iet apskatīties, echo3 šovakar forumā vairs nebūs. Kuģis ir tāds, kā bildē, tikai nevis balts, bet sviesta dzeltens. 17. gs. holandiešu tirgotāju kuģis, Antverpenē būvēts. Takelāža un aprīkojums ļauj to vadīt ar par 1/4 mazāku komandu, nekā attiecīgi tikpat lieliem angļu vai spāņu kuģiem. Ķīli apskatieties! Kuģis ir ļoti stabils kursā un stabils pret apgāšanos. Kuģi pašlaik izkrauj, visticamāk, tas vēl pāris dienas stāvēs ostā. Nav kur steigties!)

Tev, drostaliņ, gan nebūtu iebildumu pret četru lordu dārgumiem, vai ne, saldumiņ? krogā atskanēja nepieklusināta Reika balss, kurš nupat jau ķērās meičai pie korsetes. Ko tie tur, pie līgšanas runāja, viņam slīdēja gar ausīm. Tikai pie vārdiem "dižgabali man ir seši" viņš saausījās, un tāpat, meiču apskāvis, pār plecu nokliedza:

Kaptein! Ser! Vai vieta kanonierim atradīsies? Divās kaujās ar frančiem esmu šāvies, trīs, jā! Reiks lepni paskatījās apkārt, - kuģi ir uz mana rēķina. Ne jau nogrimuši, nē, - anglis dudinošā balsī paskaidroja drostaliņai, - aizšauti un labojami. Es zinu, kur un kā jātēmē. Un kauties tāpat arī pieprotu labi.
Viņš lepni izrieza krūtis, lai izskatītos cēlāk.
Tas viss izklausījās pēc lielības, bet taisnība vien bija. Savos gados Reiks bija teicams lielgabalnieks, un, sākot kuģot kā mazs puika, vairāk vai mazāk pārzināja arī visu citu kuģa saimniecību.