Iespaidi par spēli Opcijas

[DarkJedi]

Laikam jāiemet kāda atskaite par ‘’Salu’’. Tā jau slinkums rakstīt, bet ja reiz Impērijas reglaments to pieprasa tad ko padarīsi. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

Tātad, Larpņikā ‘’Sala’’ piedalījos, kā PC spēlētājs, konkrēti valsts ierēdnis, kas runājot Andzas vārdiem pirms spēles ‘’nav gluži dievgostiņa’’. Tāpat Andza pirms spēles teica, lai nekādā gadījumā nestāstot cilvēkiem no ‘’komūnas’’, ka piedalos, lai būtu tā noslēpumainības aura or smth. Tā nu ja kāds prasīja tad muldēju kaut ko par ģimenes svētkiem un vienkārši aizņemtību, līdz piektdienas vakaram kad tā saucamā ‘’Evijas un co’’ bandas vīrišķās sugas pārstāvji mani aicināja sestdien/svētdien spēlēt LAN party, bet es teicu nē, nē, nē, jo ģimenes svētki, bet pats nākamajā dienā zvanīju Andžejam, lai nevarētu aizņemties apmetni, kas atrodas pie Evijas, lol.

Bet, lai vai kā, spēle man sākas ar kādu dīvainu vīru cepurē, kas man iedeva dīvainu vēsti. Man kā Duglasa Silvera pilnvarotam pārstāvim jāiegūst īpašumā uz viņa vārda salas zemes. Vēstulei bija pievienotas sagatavotas līguma forma un 15 helleri (papīrīši), kur viens Hellers ir vērtīgs ducim kalēnu (metāla monētu). Tāpat bankas ‘’čeks’’240 Helleru vērtībā, kas ir līdzvērtīgi 2880 monētām, līdz ar to kopā man bija naudas līdzekļi 3060 monētu vērtībā.

Vēstulē bija minēts, ka sala pieder zvejniekiem un attiecīgi no viņiem man jāiegūst zeme, lai Duglas Silvers pēc dažām dienām varētu viņus nomēzt no salas (un iespējams arī zemes virsas), jo kā minēts vēstulē ‘’tādiem salašņām nav vietas viņa zemes īpašumā’’.

Nu, ko ķēros uzdevumam klāt, ar mani bija vēl sargs, kurš eskortēja divus noziedzniekus. Naktī cēlāmies uz salu, kur mums piebiedrojās kāda folkloriste no Akadēmijas. Viss būtu bijis ļoti jauki, ja vien otrs laivinieks Haris nebūtu bijis totāls mūlāps. Viņš ne vien nejēdza sasiet vienu no noziedzniekiem (Mārīti), bet arī airēja, it kā būtu atradis pirms tam tēvoča Bobo šķūnīti (par šķūnīti vēlāk).
Tā nu Hara neizdarības dēļ laivai piestājot pie krasa smagais noziedznieks izbēga.

Krastā bija arī zvejnieki, kas iesākumā nebija visai laipni un arī nepriecājās par ziņu, ka salā izmucis slepkava. Tāpat viņiem nepatika otrs noziedznieks kuru sargs dēvēja par lapsu kūmiņu (kikis), jeb vienkāršāk sakot sīku zaglēnu kurš arestēts par sīkām, zādzībām, blēdībām, lēdiju goda aptraipīšanu nepiedienīgā veidā un kaušanos ar lēdiju vīriem.

Nu lūk, tad nu laiciņu sēdējām ciemā, kur par lietu, par zemju iegādi nesāku runāt, laikam nojaušot, ka ar tādām lietām nevajag uzreiz ķerties klāt, bet gan nogaidīt izdevīgāku mirkli.

Tālāk zvejnieki stāstīja par čigāniem, kas zogot viņu zivis. Devāmies pie čigāniem. Čigāni tik tiešām izskatījās pēc tādiem kas zog zivis, bet vispār man valdības ierēdnim bij visnotaļ vienalga uz šo sīko ļautiņu problēmu. Kaut kādas zivis, phe. Tā nu patusējušies pie čigāniem, devāmies pie kultistiem. Kultisti bija samērā dīvaini ļaudis. Viņu mērķi un ticība bija visnotaļ neskaidra un nekonkrēta, bet doma, ka viņi ir nekrofīli, asinssūcēji un mazu bērnu zagļi by defolt bija uzreiz kad ieraudzīja sarkanos talārus (sarkans droši vien tādēļ, lai grūtāk pamanīt asins pilienus).

Pie kultistiem mums izbēga otrs noziedzieks, bet mēs nospriedām, lai jau sala tāpat maza un nekur šams neaizbēgs.

Tā nu gāju atpakaļ pie čigāniem, kur atradām, ka pirmais izbēgušais noziedznieks slepkava kopā ar cieminieku Bobo ir beigti jo nogalējuši viens otru. Tā arī viņu līķus tur pametām. Tad gājām vēlreiz pie kultistiem, līdz beidzot atpakaļ pie zvejniekiem. {

Zvejnieku ciemā bija samērā liela rosība, jo viņi laikam gatavojās glabāt Bobo un kādas vēl tur problēmas, līdz ar to bija samērā pārgruzīti ar dažādām risināmām lietām. Šis mirklis man šķita īstais, lai panāktu savu mērķi. Iegūt Duglasa Silvera īpašumā zvejnieku zemes.

Sadabūju ciema Stārstu un vēl dažus zvejniekus un sāku blefot viņiem. Blefot, ka ir tāds Hercogs Zanklāvs, kas dabūjis no karalistes karaļa tiesības iegūt savā īpašumā (atsavināt) arhipelāga salas kuras nepieder nevienam augstmanim un konkrēti uz šīs salas kur dzīvo zvejnieki plānots celt cietoksni, līdz ar to zvejnieki tiks izsviesti ārā. Zvejniekiem tas likās slikti un prasīja ko viņi var darīt.

Tad es teicu, kas ir tāds labais Hercogs Duglass Silvers, kurš negrib pieļaut Hercoga Zanklāva ietekmes palielināšanos arhipelāgā, jo tas grautu viņa pozīcijas galmā. Tādēļ Hercogs grib iegūt šo zemi, lai tā nenonāk Hercoga Zanklāva īpašumā, jo no augstmaņa tas nevar zemi atsavināt.

Tālāk turpināju blefu par to, ka Silveram interese ir tikai vien, lai Zanklāvam zeme nepieder, zvejnieki viņa pēc var tusēt cik ilgi grib. Viņš grib tikai zemi, lai pēc tās iegādes par to varētu mierīgi aizmirst.

Tā nu zvejnieki saskatīja šajā aspektā glābiņu no neeksistējoša Hercoga Zanklāva un gan stārasts, gan visi zvejnieki kā viens parakstīja pārdošanas līgumu. Tas praktiski notika neiztērējot nevienu no monētām. Beigās, kad jau visi papīri bija parakstīti izdomāju tomēr viņiem piešķirt 5 hellerus (60 monētas no 3060 kopējam kas man bija), lai viņi vismaz justos kaut ko ieguvuši, kā arī bija tas aspekts, ka es arī uzreiz nevarēju no salas evakuēties, jo laiva bija nosperta.

Tad nu tālāk piedalījos, kā aste dažādiem random kvestiem, jo risinot savu problēmu ar īpašumu iegādi biju palaidis garām to kas notiek uz salas.

Vienā brīdī uzradās mirušā zvejnieka Bobo draugs, kas gribēja paraudāt uz Bobo kapa. Tad viņš pastāstīja, ka Bobo esot bijušas trīs atslēgas viena laivai, kas pie bākas, otra kaut kam un trešā šķūnītim, kur šams glabājis alkoholu. Mēģinājām pierunāt Bobo draugu, lai tas palīdz atrast šķūnīša atslēgas (ar slēptāku personisko mērķi iegūt laivas atslēgu) taču Bobo draugs izrādījās nebija tāds ugunsdziras cienītājs, kā Bobo, kā arī šķūnītis beigās izrādījās izdomāts, tādēļ tika secināt, ka tā bedre, kas bija pa ceļam uz bāku ar to sastāvējušo ūdeni ir patiesībā Bobo ugunsdziras krātuve, kur šis vienkārši zaņķī dziru padara labāku.

Nu tālāk, sekoja, ka es parunājos ar kultistiem, tie mani iepazīstināja ar organizāciju (gan tā nekonkrēti) un piedāvāja man pievienoties. Cerot uz biznesa perspektīvām pievienojos ar. Tālāk aprecēju divas čigānietes (jo čigāniem ir atļauta daudzsievība). Precības bij ar mērķi, lai varētu iegūt viņu plostu ar ko evakuēties no salas, bet nekas nesanāca.

Nu jā, tālāk uzrakām visus zvejnieku kapus (pašiem zvejniekiem aktīvi tos apgānot). Uzrakām Bobo līķi kur meklējām laivas atslēgu, viens zvejnieks bija īpaši perverss, jo atslēgu meklēja bāzdams līķi roku caur nelaiķa Bobo iepuvošo bikšu priekšu.

Nu un tad jau laikam drīz arī spēle beidzās. Šķiet man doto uzdevumu izpildīju, zeme iegūta. Iztērēti 60 monētas, 3000 paliek man, jo Duglass Silvers bija rakstījis, ka neiztērētā starpība paliek man.

[Grims]

Zvejniekciema stārasts Kristaps vecākais beidzot saņēmies mēģināt pārvērst pēc spēles galvā palikušo putru loģiskā tekstā.

Sestdien ierodoties pirmo pārsteigumu sagādāja kempinga īpašnieks, kurš paģērēja 0.50Ls par teritorijas šķērsošanu zem deguna purpinādams kaut ko neasprotamu par manis un Enj dzenāšanu pa ezera krastu. Mēs nedevām (kaut vēlāk nospriedu, ka vajadzēja maksāt, bet pieprasīt čeku - atklāti sakot prasība izklausījās kā no sērijas a ja nu iedod) bet sākām strīdēties un elektromagnētiski taujāt pēc Kamaza.

Beigu galā atairējās Kamazs un Andža, pēdējais no kuriem Enj sabiedrībā devās meklēt čigānus, kas bija aizbraukuši vismaz līdz Lilastei, bet es un Kamazs nākamās pāris stundas pavadījām airējoties šurpu turpu pa ezeru, vadājot spēlētājus. Tā rezultātā es, būdams trešais NPC, kas ieradās (GMus neskaitot), biju bezmaz pēdējais, kurš apskatīja no salas ko vairāk par piestātni.

Līdz spēles sākumam tad arī tusējām pa nometni - dažbrīd savējo, dažbrīd čigānu. Šīs divas nometnes, templis un kapi, kā arī ceļi starp tiem (un čukņa starp ceļiem) arī bija manas darbības areāls visā spēlē.

Teorētiski zvejniekiem vajadzēja zināt visu par salu, kā jau iedzimtajiem. Praktiski mums pāris vārdos apstāstīja kā čigānu vienas dienas vizīte pārvērtusies par beztermiņa uzturēšanos, kā mēs par kultistiem ņifiga nezinām un kā mēs no viņiem visiem gribam tikt vaļā. Jānim aka tēvocim Bobo iešķieba vēl kaut kādas lapas ar tekstiem, kuru saturs tā arī palika noslēpumā tīts. Man vēl tika veikli piešūtas divas atvases - Kristaps jaunākais un Anita, kā arī tiku nobrīdināts, ka Kristaps vīkšas sev sievu meklēt un gribēs manu svētibu - tad nu man jāizdomā kādu manisprāt viņam vajag, lai tad varētu attiecīgi nokritizēt, ja nebūs laba. Tika pieminēts arī templis kurā noticis kaut kas baiss. Kas tieši, vēl tagad nezinu, lai arī visu spēli cītīgi stāstīju, ka tur ir slikti un tur nevajag iet.
Tā arī ir visa infa, ar kuru es sāku spēli - visu pārējo, ieskaitot to, ka ir arī tāda lieta kā nauda, nācās apgūt procesā. Daži vēl stresoja par ieročiem, kas laikam netika laicīgi atrasti, lai arī visu laiku atradās nometnē, bet es tā arī spēles laikā ieroci rokā nepaņēmu un vienīgo kautiņu pat neredzēju.

Kad ar pāris stundu nokavēšanos beidzot tika piegādāti PC un spēle sākās, darbība noritēja viļņveidīgi. Ja vienā brīdī es bezmērķīgi gulšņāju gar ugunskuru, jau nākamajā mani kā nosacīti galveno ciemā rāva trīs daļās. Piemēram, kad uzpeldēja ierēdnis ar savu līgumu, viņa pasaku no sākuma pārtrauca bļāviens no labās, ka uzpeldējuši divi savādi kropļi, bet tiklīdz es atgriezos pie ierēdņa bļāviens no kreisās jau mani sauca pie čigāna, kas nepiedienīgi tuvu mūsu nometnei kopojās ar koku.
Jāatzīst ierēdņa stāstījumu es īpaši neapšaubīju. Par ārpus salas notiekošo man zināms bija nulle, tādēļ variants ar hercogu, kas var vēsā mierā atsavināt salu un patriekt zvejniekus, likās ticams (izrādās, ka ierēdnis bija pat viltojis karaļa pavēli, bet pie tās ķerties nenācās). Vienubrīd bija doma vienkārši iespītēties un sūtīt ierēdni ratā, taču nospriedu, ka tas nebūtu par savējiem norūpējušamies stārasta cienīgi.

Vēl kā vērā ņemas notikums minams Kabana un tēvoča Bobo double-kill, pēc kura līdz manim pavisam dabiskā veidā nonāca konfliktējoši viedokļi par to, kā tas noticis - vieni teica, ka Kabans pārgriezis Bobo rīkli, bet citi apgalvoja, ka Kabans patiesi uzsprādzis un nošķiedis Bobo ar miesu saēdošu vielu, kā jau spēles sākumā draudēja vienīgais smagi bruņotais personāžs visā spēlē - cietumnieku sargs.
Bobo bēres bija ne mazāk ievērojams pasākums. Vispirms tika apbedīts viņa gars - tb radīta fiktīva kapu kopiņa viņam par godu, bet vēlāk tika nospriests, ka vajag apbedīt arī ar kečupu nošķiesto līķi, kas labu laiku mētājās pa Zvejnieku nometni (btw, kečups uz rokas ugunskura gaismā izskatās pēc biedējoši īstām asinīm). Tad arī aizstiepām viņu uz kapiem un, salocot trīs kārtās un ar kājām kārtīgi piemīdot (un skaļi smejoties visa procesa garumā), aprakām. Šajā sakarā arī jāmin epizode, kad garām gāja čigāni un brīnījās par to, ka mēs rokam vienu un to pašu mirušo jau otro reizi:
BC aka Anita: Ko gan jūs varat zināt par mūsu bēru tradīcijām /pagriežas pret kapraci Roie Bladd aka Kristapu jaunāko/ uzmin vēl pāris reizes!

Pašās spēles beigās, kad kultisti bija tipa aizvākušies un man nebija nekādas nojēgas, kur meklēt čigānu kaklarotu, es kādu pusstundu pavadīju vērojot ugunskuru, līdz mani ar pārmetumiem par nepietiekamu uzmanību spēlē atgrieza Anita un Kristaps jaunākais. Paceļot galvu, lai noraidītu tik absurdu pārmetumu es konstatēju, ka abi ir tērpušies kultistu drēbēs... izrādījās arī, ka Anita ir apprecējusies (vēl tagad nezinu ar ko), bet viņas vīrs kaut kur noziedējis. Kristaps tā arī pie līgavas netika.

IG/OOG reitings spēlē tiešām bija neredzēti augsts. Galvenokārt jau tādēļ, ka lielākoties noritēja tāda vai citāda IG sociāla darbība. Ticu, ka PC OOG nebija vispār, jo pie viņiem GM ik pa brīdim nepiepeldēja, lai ar vārdiem "panāc, OOG staffs jārunā" aizvilktu kur nomaļus nodot pēdējās instrukcijas. Tādā garā es cita starpā tiku pie desmit viltotiem helleriem, kurus nesekmīgi pūlējos iemainīt čigāniem pret dajebkādu bleķa naudu stāstot cik ļoti man nepatīk papīra nauda (lielākas izredzes, protams, būtu no viņiem kaut ko ietirgot, bet lāga nebija ko), kā arī pie trim monētām, ko piešķirt pētniecei, lai liktu viņai drebēt bailēs par savu dzīvību... tā vietā viņa to škiet pat lāga nepiefilmēja, bet pateica paldies, iebāza naudu kabatā un pievērsās citām problēmām.

Iespējams, ka 6h nakts LARPi uz salām ir the way to go. Tumsā poligons var vienlaicīgi būt tik mazs, ka visi visu laiku viens gar otru berzējas, taču vienlaikus izskatīties gana liels, lai spēlētāji nejustos ierobežoti. Protams, divu dienu LARPi ar garu ceļu staigāšanu un gaļas kapāšanu arī jāsaglabā, vienkārši Sala IMHO iezīmē jaunu virzienu, kuru vajag nākamgad tā vai citādi attīstīt. Vienīgais nelāgais moments attiecībā uz poligonu bija nepieklājīgi tuvā šoseja, no kuras mašīnu rūkoņu varēja dzirdēt vairāk nekā labi.

Visā visumā varu tradicionāli secināt, ka kārtējais LARPs ir labākais no visiem, kuros esmu piedalījies.